Romas konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām
2005.gada 14.aprīļa Tieslietu un iekšlietu ministru padomē tika parakstīta Konvencija par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Konvencijai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā, un Pirmajam un Otrajam protokolam par tās interpretāciju, ko veic Eiropas Kopienu Tiesa (turpmāk – Pievienošanās konvencija). Latvija no savas puses Pievienošanās konvenciju jau ir ratificējusi, proti, 2005. gada 8. decembrī Saeimā tika pieņemts likums par Pievienošanās konvencijas apstiprināšanu. Pievienošanās konvencija paredz tiesisko pamatu dalībvalstīm, kas iestājās Eiropas Savienībā 2004.gada 1.maijā, pievienoties Konvencijai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā, (turpmāk – Romas konvencija) un ar to saistītiem tiesību aktiem. Pievienošanās konvencijai ir pievienotas deklarācija, ar kuru dalībvalstis apņemas apmainīties ar informāciju par spriedumiem, kas tika pieņemti, piemērojot Romas Konvencijas noteikumus. Pievienošanās konvencijas 2.pantā ir paredzētas Augstākās Tiesas Senāta tiesības lūgt Eiropas Kopienu Tiesu sniegt prejudiciālus nolēmumus par attiecīgu tiesību instrumentu normu interpretāciju.
Romas konvencija regulē starptautisko privāttiesību jautājumus saistību tiesību sfērā, nosakot piemērojamos tiesību aktus attiecībā uz līgumsaistībām. Romas konvencija ir vērsta uz pušu autonomijas tiesību ievērošanu, kā arī nosaka, kuras valsts likums ir piemērojams attiecīgajam civiltiesiskajam līgumam, ja puses nav vienojušās par līgumam piemērojamo likumu.
Romas konvencija ir noslēgta starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai vienkāršotu valstīs pastāvošo dažādo regulējumu privāttiesību sfērā, un ir spēkā kopš 1991.gada 1.aprīļa.
Laika gaitā tajā tika veikti pielāgojumi un grozījumi ar šādiem tiesību aktiem:
- Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos Konvencijai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām,
- Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos Konvencijai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām,
- Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos Konvencijai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām.
Vienlaikus Romas konvencija ir saistīta ar 1988. gada 19. decembrī parakstīto Pirmo protokolu par to, ka Eiropas Kopienu Tiesa interpretē Romas Konvenciju, un 1988. gada 19. decembrī parakstīto Otro protokolu par noteiktu pilnvaru piešķiršanu Eiropas Kopienu Tiesai interpretēt Romas Konvenciju.
Latvijā kolīziju normas attiecībā uz saistību tiesībām un pienākumiem, kas izriet no līgumiem, galvenokārt tiek regulētas Civillikuma Ievada noteikumos. Atbilstoši Civillikuma Ievada 19.panta noteikumiem saistību tiesībās un pienākumos, kas izriet no līgumiem, vispirms jāapsver, vai līdzēji nav vienojušies par to, pēc kādiem likumiem apspriežamas viņu savstarpējās attiecības. Tādējādi gan Civillikuma Ievada noteikumi, gan arī Romas konvencijas noteikumi ir vērsti uz pušu autonomijas tiesību ievērošanu, kad puses ir vienojušās par attiecīgajām līgumsaistībām piemērojamiem tiesību aktiem.
Gan Romas konvencijas 7.panta 2.punkts, gan Civillikuma Ievada 19.panta noteikumi pieļauj ierobežot pušu autonomijas tiesības, kad tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu atbilstību tiesas valsts likuma pavēlošām vai aizliedzošām normām. Turklāt no šāda aspekta Romas konvencija arī risina piemērojamo tiesību aktu noteikumus saistībā ar patērētāju, darba un citiem jautājumiem, kas nereti ir pakļauti imperatīviem tiesību noteikumiem katrā noteiktajā dalībvalstī. Līdz ar to autonomijas principa piemērošana ir ierobežota par labu patērētāju un darbinieku tiesībām, kuras tiek garantētas tās valsts imperatīvajos tiesību aktos, ar kuru situācija ir cieši saistīta. Tādējādi tiek novērsta visa veida diskriminācija, kā arī tiek nodrošināta pietiekama aizsardzība darbinieku un patērētāju pamatotu prasību izpildei.
Romas konvencija un Civillikuma Ievada noteikumi paredz atšķirīgus noteikumus attiecībā uz tiem gadījumiem, kad puses nav vienojušās par attiecīgajai saistībai piemērojamo likumu. Civillikuma Ievada noteikumi paredz, ka šādos gadījumos ir jāpieņem, ka līdzēji pakļāvuši savu saistību, pēc tās satura un sekām, tās valsts likumam, kur saistība jāizpilda. Ja saistības izpildīšanas vieta nav noteicama, piemērojams līguma noslēgšanas vietas likums. Savukārt Romas konvencija ievieš noteikumu, ka tajos gadījumos, kad līdzēji nav vienojušies par līgumam piemērojamiem tiesību aktiem, ir piemērojami tās valsts tiesību akti, ar kuru līgums ir visciešāk saistīts, dodot arī norādes, kādos gadījumos šī visciešākā saikne var tikt konstatēta. Civillikuma Ievada 25.pants pieļauj atkāpties no Civillikuma Ievada noteikumos paredzētajām kolīziju normu noteikumiem, ja šādi noteikumi izriet no Latvijai saistošajiem starptautisko līgumu noteikumiem.
Vienlaikus informējam, ka ir pieejams Romas konvencijas 1980.gada izskaidrojošais ziņojums.
Informatīvā mājas lapa par dalībvalstu nacionālajiem tiesu nolēmumiem, piemērojot Romas konvencijas noteikumus, kā arī ar to saistīto tiesību aktu noteikumus.
