Tiesību aktu ieviešanas / piemērošanas metodoloģija

Direktīvas

Atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 249.panta trešā daļai “direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu varasiestādēm noteikt to sasniegšanas formas un metodes.” Tādejādi ieviešot direktīvu ir svarīgi ievērot šādus nosacījumus:

1. Direktīvas ieviešanas termiņš

Kaut arī Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 249.pantā ir paredzēta dalībvalsts varasiestāžu izvēles brīvība, izvēloties formu un metodes, kādās direktīva tiek ieviesta, šo izvēles brīvību ierobežo tādi ES pamatprincipi, kas nav pretrunā Latvijas Republikas Satversmei un tiesību sistēmai, kā tiesiskā paļāvība, efektīva juridiskā aizsardzība un Eiropas Savienības tiesību pilna efektivitāte.

Arī Eiropas Kopienu Tiesa ir uzsvērusi, ka direktīvu pilnīga pārņemšana nodrošināma ne tikai faktiski, bet arī juridiski. Galvenais uzsvars ir liekams uz to, ka normatīvajam aktam, ar kuru ievieš direktīvu, ir jābūt juridiski saistošam. Latvijas gadījumā tā ir Satversme, Likumi, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi (ar pašvaldību izdotajiem noteikumiem Latvijā vēl nav ieviesta neviena direktīva).

Tāpat Eiropas Kopienu Tiesa ir kategoriski noraidījusi administratīvo praksi un apkārtrakstus (šajā gadījumā – instrukcijas un rīkojumi) kā direktīvas pārņemšanas veidu, nosakot, ka "Katrai dalībvalstij ir jāievieš direktīvas tādā veidā, kas pilnībā apmierina tiesiskās paļāvības prasību, no kā izriet, ka direktīvu noteikumi ir jātransponē nacionālajās tiesībās kā saistoši nosacījumi. Dalībvalsts nevar izpildīt tās saistības, kas noteiktas direktīvā, ar nosacījumiem, kas atspoguļojas tikai apkārtrakstā, ko administrācija var grozīt, pēc vēlēšanās."

Saistošais raksturs izriet no tā, ka direktīva tās saturā paredz tiesību un pienākumu radīšanu attiecībā uz privātpersonu, līdz ar to saistošajam raksturam jābūt ar ārēju spēku. Tādējādi, ja direktīva ieviesta ar ārēju normatīvu aktu, privātpersona ir informēta par savām tiesībām un pienākumiem (to nodrošina publikācija Latvijas Vēstnesī) un var efektīvi aizstāvēt savas tiesības tiesā. Iepriekšteiktais ir attiecināms gan uz direktīvām, kas regulē "vertikālās attiecības" starp valsts pārvaldi un privātpersonu, taču tas ir attiecināms vēl jo vairāk uz direktīvām, kuru regulācijas priekšmets ir privātpersonu savstarpējās "horizontālām attiecības".

Regulas

Regulas atšķirībā no direktīvām nedīks pārņemt. Regulas ir nacionālās tiesiskās sistēmas sastāvdaļa. Tādēļ regulu normu īstenošana ar nacionālo normatīvo tiesību aktu palīdzību ir pretrunā ar Eiropas Savienības tiesībām, ja vien īstenošanu neparedz regula. Tādēļ arī vairākos Eiropas Kopienu tiesas spriedumos ir noteikts aizliegums pārņemt regulu prasības nacionālajos tiesību aktos, jo tas rada var radīt šķēršļus regulas tiešajam efektam un apdraud vienlaicīgu un vienādu to piemērošanu Eiropas Savienībā. Piemēram, Eiropas Kopienu Tiesas spriedumā Lietā Nr.34/73 Fratelli Variola Spa v. Amministrazione delle finaze dello Stato ir noteikts , ka valsts nedrīks izdot normatīvos tiesību aktus, neatklāt, ka noteiktas normas ir Eiropas Savienības tiesību normas un tādējādi ierobežot Eiropas Kopienu Tiesas jurisdikciju.

Šādos gadījumos:

nodrošināt regulu efektivitāti (atbildīgās institūcijas noteikšana);
valstij ir jāievieš sankcijas par regulas normu pārkāpumiem

ir iespējams Latvijas normatīvo tiesību aktos sastaps ne tikai atsauces uz regulām, bet pat uz konkrētiem regulu pantiem.

Lēmumi

Lēmumi uzliek saistības kopumā tiem, kam tie adresēti. Lēmumi var būt adresēti konkrētai personai vai arī dalībvalstij. Gadījumā, kad lēmums ir adresēts personai to var uzskatīt par administratīvo aktu un tas ir saistošs tikai un vienīgi personai. Savukārt gadījumos, kad lēmums ir adresēts dalībvalstij var izšķirt divus gadījumus, kad normas attiecas tikai un vienīgi uz dalībvalsti vai arī, ja lēmuma ir normas, kas varētu piešķir tiesības vai pienākumus indivīdam, tad lēmumu līdzīgi kā direktīvu pārņem nacionālajos tiesību aktos. Ja lēmums ir pārņemts nacionālajā tiesību aktā, tad atšķirībā no direktīvu pārņemšanas uz lēmumu informatīvā atsauce netiek veidota.

Ietvarlēmumi