Starptautiskā tiesiskā sadarbība civillietās
Kāpēc nepieciešama starptautiskā tiesiskā sadarbība Civillietās?
Kāda loma starptautiskā tiesiskā sadarbībā civillietās ir Eiropas Savienībai?
Kā starptautisko tiesisko sadarbību civillietās regulē starptautiskie līgumi?
Kā starptautiskā tiesisko sadarbību civillietās regulē nacionālie likumi?
I. Kāpēc nepieciešama starptautiskā tiesiskā sadarbība Civillietās?
-
Tiesiskais regulējums civillietās (tajā skaitā arī komerclietās un ģimenes lietās) būtiski atšķiras dažādu valstu starpā.
Piemēram, Latvijā, lai šķirtu laulību, ir nepieciešams konstatēt laulības iziršanas faktu, ko apliecina vismaz trīs gadus šķirta dzīve; Zviedrijā – lai šķirtu laulību, ir pietiekami vienam laulātajam prasīt laulības šķiršanu; Maltā laulības šķiršana nemaz netiek pieļauta. Piemērus par šādām atšķirībām valstu tiesiskajā regulējumā var atrast faktiski jebkurā civiltiesību jautājumā. Katras valsts tiesību normu noteikumi, to saturs un attīstība ir tieši saistīta ar šīs valsts tiesību sistēmu, ekonomisko un sociālo situāciju un citiem apstākļiem.
-
Pārrobežu tiesiskās attiecības rada neskaidrības:
a. Kuras valsts likumi tās regulē,
b. kuras valsts iestādēs un tiesās ir iespējams tās risināt un izšķirt;
c. kā panākt to, ka vienā valstī nodibinātas, grozītas vai izbeigtas attiecības ir iespējams izpildīt vai atzīt citā valstī.
Pārrobežu tiesiskās attiecības civillietās ir tādas attiecības, kur personai vienlaikus pastāv saistība ar vairākām valstīm, piemēram, attiecībās iesaistīto personu dzīvesvietas ir dažādās valstīs, personām ir dažādu valstu pilsonības, vai pašas attiecības kādu citu iemeslu dēļ ir saistītas ne tikai ar vienu valsti vien. Šādu attiecību piemēri mūsdienu mobilitātes apstākļos ir neskaitāmi. Vienas valsts komersanti, uzņēmēji pārdod kādas preces, sniedz pakalpojumus citu valstu komersantiem; kāda no līguma pusēm nepilda savas saistības; cita pārkāpj līguma noteikumus; vienas valsts spriedumu nav iespējams izpildīt tā pieņemšanas valstī, jo parādniekam šajā valstī nav mantas; viens no bērna vecākiem vēlas pārcelties dzīvot ar bērnu uz citu valsti, kam nepiekrīt otrs vecāks; personas dodas strādāt uz citu valsti, kur vēlas stāties laulībā, vai vēlas šķirt savu iepriekšējo laulību, utt.
-
Starptautiskajā tiesiskajā sadarbībā civillietās nepieciešams noskaidrot:
a. kuras valsts likumu piemērot noteiktām tiesiskajām attiecībām;
b. kuras valsts tiesas un iestādes ir kompetentas izskatīt strīdus vai lemt par noteiktiem pārrobežu strīdiem vai tiesiskajām attiecībām, kā arī noteiks nosacījumus, pie kādiem ārvalstu nolēmums atzīstams un izpildāms;
c. pie kādiem nosacījumiem vienas valsts tiesām un iestādēm ir pienākums respektēt un pildīt to, kas noteikts ar citas valsts tiesas spriedumu vai lēmumu.
Starptautiskās tiesiskās sadarbības instrumenti risina arī virkni praktiska rakstura jautājumus. Viens piemērs ir sadarbība starp dažādu valstu tiesām un iestādēm, lai saistībā ar vienā valstī uzsāktu tiesvedības procesu izsniegtu dažādus tiesas dokumentus (tiesas pavēsti, prasības pieteikumu, spriedumu u.c.) personām citā valstī vai iegūtu pierādījumus no citas valsts, piemēram, izprasītu kādus dokumentus, liecību no personas, kas dzīvo šajā valstī utt.
II. Kāda loma starptautiskā tiesiskā sadarbībā civillietās ir Eiropas Savienībai?
-
Viens no Eiropas Savienības uzdevumiem ir brīvā personu, preču, darbaspēka, kapitāla un pakalpojumu kustības veicināšana.
Dalībai Eiropas Savienībā jānodrošina tās dalībvalstu iedzīvotāju mobilitāti un iesaistīšanos komerciāla rakstura aktivitātēs, kā arī to, ka Eiropas Savienībā personas un komersanti spētu vērsties tiesās un iestādēs citās dalībvalstīs tikpat vienkārši kā savas valsts tiesās un iestādēs. Dalībvalstu uzdevums Eiropas Savienības ietvaros ir tiesību un pārvaldes sistēmu atšķirību mazināšana, kā arī tādas starptautiskas tiesiskās sistēmas izveidošana, kurā sadarbības sarežģītība nebūtu šķērslis personām to tiesību īstenošanai un aizsardzībai citās valstīs. Tāpat viens no Eiropas savienības mērķiem ir panākt to, lai dalībvalstu starpā pastāvētu brīva tiesu nolēmumu aprite – lai vienas dalībvalsts nolēmums radītu tādas pašas sekas jebkurā citā dalībvalstī bez jebkādu papildu pasākumu veikšanas.
-
Eiropas Kopienas dibināšanas līgums (Ar Amsterdamas līguma grozījumu, kas stājās spēkā 1999. gadā, nodibinot tiesu iestāžu sadarbību civillietās (starptautiskā tiesiskā sadarbība civillietās), pārveidojot to par Eiropas Kopienas (pirmā pīlāra) kompetences politikas jautājumu, IV sadaļas un jo īpaši tās 61.panta „c” punktā un 65.pantā) nosaka, kādi pasākumi starptautiskās tiesiskās sadarbības jomā civillietās ietilpst Eiropas Kopienas kompetencē:
„Pasākumi tiesu iestāžu sadarbībai pārrobežu civillietās, kurus nosaka saskaņā ar 67. pantu un tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs iekšējā tirgus pienācīgas darbības nodrošināšanai, ir arī:
a. uzlabošana un vienkāršošana:
— pārrobežu sistēmā tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanai,
— sadarbībā pierādījumu vākšanā,
— nolēmumu, tostarp ārpustiesas nolēmumu, atzīšanā un izpildē civillietās un komerclietās;
b. saderības veicināšana noteikumos, ko dalībvalstis piemēro attiecībā uz tiesību normu kolīzijām un jurisdikcijas konfliktiem;
c. šķēršļu likvidēšana civillietu labākai izskatīšanai, vajadzības gadījumā sekmējot dalībvalstīs piemērojamo civilprocesuālo normu saderību.”
-
Eiropas Savienība daudzus starptautiskās tiesiskās sadarbības jautājumus plaši regulē vairākos Eiropas Savienības tiesību aktos.
-
Eiropas Savienība būtiskākie plānotie starptautiskās tiesiskās sadarbības civillietās pasākumi paredzēti Hāgas programmā brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā.
Plānotie pasākumi brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā, tai skaitā pasākumi starptautiskās tiesiskās sadarbības civillietās jomā, tiek rūpīgi plānoti ar vairākām programmām, t.sk., daudzgadu programmām. Hāgas programmā brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā būtiskākie pasākumi plānoti laika periodam no 2005.gada līdz 2010.gadam.
Atkāpe:
Amsterdamas līgumam ir pievienoti divi protokoli, kuri nosaka atsevišķu valstu tiesības izvēlēties, vai piedalīties atsevišķos ar līgumu par Eiropas Savienību un līgumu par Eiropas Savienības darbību noteiktajos pasākumos:
1. Protokols par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju nosaka to tiesības izvēlēties, vai piedalīties pasākumos, kas attiecas uz dažu minēto līgumu noteikumu piemērošanu (Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļa), tajā skaitā, arī starptautiskās tiesiskās sadarbības jomā civillietās. Viens ir, saskaņā ar kuru Īrija un Apvienotā Karaliste var, vai piedalīties jebkurā tāda pasākuma veikšanā, ko paredz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļa.
2. Protokols par Dānijas nostāju nosaka to, ka Dānija nepiedalās nevienā pasākuma veikšanā, ko paredz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļa.
III. Kā starptautisko tiesisko sadarbību civillietās regulē starptautiskie līgumi?
-
Latvijai ar daudzām valstīm ir noslēgti starptautiski līgumi, kas regulē starptautiskās tiesiskās sadarbības civillietās jautājumus.
-
Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai būtiski ietekmē Latvijai saistošo starptautisko līgumu piemērošanu tiesiskās sadarbības civillietās jomā.
a. Šobrīd Eiropas Savienības regulējums neietekmē tos starptautiskos līgumus, kas paredz regulējumu starptautiskās tiesiskās sadarbības jomā civillietās un kurus Latvija līdz pievienošanās brīdim Eiropas Savienībai ir noslēgusi ar tām valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis.
b. jautājumos, kas nav regulēti Eiropas Savienības līmenī, Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpējās attiecībās joprojām piemēro dalībvalstu starpā noslēgtos starptautiskos līgumos, arī Latvijai saistošos starptautiskos līgumus ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.
c. Lielā mērā starptautiskās tiesiskās sadarbības jautājumi civillietās ietilpst Eiropas Kopienas kompetencē. Tāpēc Eiropas Savienības dalībvalstīm ir ierobežota kompetence par šiem jautājumiem individuāli slēgt starptautiskus divpusējus līgumus ar valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis. Tāpat dalībvalstīm ir ierobežota kompetence individuāli parakstīt un ratificēt starptautiskus daudzpusējus līgumus (konvencijas) par starptautisko tiesisko sadarbību civillietās. Tas nozīmē, ka lielā daļā gadījumu Latvija vairs nav tiesīga individuāli slēgt starptautiskos līgumus par starptautiskās tiesiskās sadarbības jautājumiem civillietās, īpaši tajos gadījumos, kad attiecīgais jautājums jau ir regulēts ar kādu Eiropas Savienības instrumentu. Šādos gadījumos jau ir nepieciešama vienota rīcība Eiropas Savienības līmenī.
IV. Kā starptautiskā tiesisko sadarbību civillietās regulē nacionālie likumi?
-
Nacionālos tiesību aktus attiecībā uz starptautisko tiesisko sadarbību civillietās piemēro gadījumos, kad:
a. ar nacionālajām normām ir ieviestas kādas starptautisko līgumu (konvenciju) vai Eiropas Savienības tiesību aktu normas;
b. nedz starptautiskais līgums (konvencija), nedz Eiropas Savienības tiesību akts neregulē attiecīgo jautājumu;
c. citos gadījumos.
Neskatoties uz plašo Eiropas Savienības un starptautiskajos līgumos paredzēto regulējumu, kas ir saistoši Latvijai, Latvijas tiesību normām arī ir būtiska nozīme. Bieži nacionālās normas papildina atsevišķu Eiropas Savienības tiesību aktu vai starptautisko līgumu noteikumus. Tāpat nacionālās normas ir piemērojamas, kad nedz starptautiskais līgums (konvencija), nedz Eiropas Savienības tiesību akts neregulē attiecīgo jautājumu. Tāpēc nacionālie tiesību akti ir būtiska starptautiskās tiesiskās sadarbības regulējuma daļa. Jo īpaši liela nozīme ir regulējumam, kas ietverts Civilprocesa likumā, Civillikuma Ievadā, kā arī citos likumos.
Nākotnē ir paredzēts nacionālo regulējumu saistībā ar pārrobežu civillietām jeb, citiem vārdiem sakot, starptautisko privāttiesību jautājumos, ciktāl to neierobežo Eiropas Savienības un starptautisko tiesību aktu regulējums, risināt Starptautisko privāttiesību likumā. Starptautisko privāttiesību likumprojekta izstrādē tiks pārskatīts Latvijas starptautisko privāttiesību regulējums gan kontekstā ar Civillikuma Ievada, gan Civilprocesa likuma noteikumiem, kā arī atsevišķiem citiem likumiem, kuros ir ietvertas starptautisko privāttiesību normas. Šāda likuma izstrādi paredz ar Ministru kabineta 2006. gada 3. novembra rīkojumu Nr. 859 apstiprinātā Koncepcija par starptautisko privāttiesību nacionālo regulējumu. Tieslietu ministrija ir noteikta par atbildīgo institūciju koncepcijas īstenošanā un Tieslietu ministrijā ir izveidota darba grupa, kurai jāizstrādā Starptautisko privāttiesību likumprojektu.
