Jurisdikcija, Spriedumu atzīšana un izpilde

Ko nosaka noteikumi par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu, izpildi?

Kāds ir Eiropas Savienības regulējums?

Kāds ir starptautisko līgumu regulējums?

Kāds ir Latvijas normatīvo aktu regulējums?

 

I. Ko paredz noteikumi par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu, izpildi?

  1. Noteikumi par jurisdikciju paredz, vai konkrētās valsts tiesās ir iespējams atrisināt tiesiskās attiecības vai izšķirt strīdu.
         Pārrobežu tiesiskās attiecības vai strīdi civillietās var rasties, jo:
    • attiecībās iesaistīto personu dzīvesvietas ir dažādās valstīs,
    • komersanti ir reģistrēti vai to administrācijas atrodas dažādās valstīs;
    • persona no vienas valsts ir izdarījusi kādu neatļautu darbību citā valstī vai radījusi kaitējumu personām no citas valsts;
    • personu starpā līgumi ir noslēgti vienā valstī vai ar interneta starpniecību, bet uzņemtās saistības ir jāpilda kādā citā valstī;
    • citi gadījumi.
    Rodoties domstarpībām, šādas pārrobežu tiesiskās attiecības nereti nav iespējams atrisināt bez vēršanās tiesā. Tomēr, lai konkrēto jautājumu risinātu tiesas ceļā, ir jāzina, kuras valsts tiesās ir iespējams vērsties un celt prasību pret citu personu. Jebkuru strīdu nav iespējams izskatīt jebkuras valsts tiesās, ir jāpastāv kādai saistībai starp tiesiskajām attiecībām, strīdu, tajā iesaistītajām personām un valsti, kuras tiesās šo strīdu paredzēts izšķirt. Šo saistību regulē arī noteikumi par lietu piekritību jeb jurisdikciju.
    Nosacījumi jurisdikcijai pārrobežu lietās ir noteikti valstu nacionālajās normās, starptautiskajos līgumos un Eiropas Savienības tiesību aktos. Ja nacionālās normas katrā valstī ir atšķirīgas, tad starptautiskie līgumi un Eiropas Savienības tiesību akti paredz vienotus noteikumus par jurisdikciju civillietās un komerclietās, lai personām būtu iespējams paredzēt, kuru dalībvalstu tiesās un kādos jautājumos pret tām var tikt celtas prasības, kā arī, kuru dalībvalstu tiesās tās ir tiesīgas celt šādas prasības pret citām personām. Līdz ar to personām nav jāpārzina katras valsts nacionālo normu noteikumi, lai konstatētu, vai konkrēto strīdu vispār ir iespējams izskatīt šīs valsts tiesās vai iestādes.

  2. Tiesību normas par spriedumu atzīšanu un izpildi paredz nosacījumus, pie kādiem vienā valstī nodibināts lēmums vai spriedums atzīstams un izpildāms citā valstī.
    ­Vienas valsts tiesu un iestāžu pieņemtajiem lēmumiem un spriedumiem atbilstoši valsts suverenitātes principam ir saistošs spēks tikai tā pieņemšanas valstī. Tomēr ne visos gadījumos var izrādīties pietiekami panākt labvēlīgā sprieduma pieņemšanu vienas valsts tiesā, lai panāktu arī sprieduma izpildi no otras puses. Var būt tādas situācijas, kad parādniekam sprieduma pieņemšanas valstī nav mantas, uz kuru vērst piedziņu, kā rezultātā sprieduma izpilde tā pieņemšanas valstī nav iespējama. Var būt situācijas, kad lietas apstākļi vai pierādījumi, kas nodibināti ar vienas valsts tiesas spriedumu, var izrādīties būtiski jau citā tiesvedības procesā citā valstī. Tāpēc, lai vienā valstī būtu iespējams atzīt un/vai izpildīt to, kas nodibināts ar citas valsts tiesas vai iestādes lēmumu vai spriedumu, šāds spriedums vai lēmums ir jāatzīst konkrētajā valstī, lai to, ja nepieciešams, būtu iespējams izpildīt šajā valstī.

II. Kāds ir Eiropas Savienības regulējums?

  1. Eiropas Savienībā to,
    a. kuras dalībvalsts tiesās var celt prasību civillietā vai komerclietā pret personu no citas dalībvalsts;
    b. kādā kārtībā vienas dalībvalsts spriedumu var atzīt un izpildīt citā dalībvalstī nosaka
    Eiropas Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (Briseles I Regula)
    Regulas galvenie principi:
    • regula nosaka, kuras dalībvalsts tiesa ir kompetenta izskatīt pārrobežu civillietas vai komerclietas. Atbilstoši regulas vispārējam principam šādu lietu izskatīšana ietilpst atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu kompetencē. Vienlaikus regula paredz vairākus izņēmumus no šī principa. Atsevišķas lietas, kā, piemēram, strīdi par lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu, ir pakļauti attiecīgu dalībvalstu izņēmuma jurisdikcijai. Citi izņēmumi ir saistīti ar vājākās puses aizsardzību lietās, kas izriet no individuālajiem darba līgumiem, patērētāju slēgtajiem līgumiem un apdrošināšanas līgumiem. Tāpat atsevišķās lietās regula paredz iespēju prasītājam pēc savas izvēles celt prasību atbildētāja domicila valsts vai citas dalībvalsts tiesās, piemēram, līgumsaistību lietās, lietās par kaitējuma atlīdzību, kā arī puses var noslēgt vienošanos par kompetento tiesu utt.
    • tā kā atbilstoši noteikumiem par jurisdikciju ir iespējamas situācijas, ka vienu un to pašu lietu var izskatīt dažādās dalībvalstīs, regulā papildus noteikts, kuru dalībvalstu tiesām ir prioritāte izskatīt konkrēto civillietu vai komerclietu, ja patiešām saistīti vai paralēli tiesvedības procesi tiek uzsākti dažādu dalībvalstu tiesās. Jurisdikcijas noteikumus papildina arī noteikumi, kas nosaka, kādi ir dalībvalstu tiesu pienākumi gadījumos, kad atbildētājs nav ieradies uz tiesu.
    • regula ievieš vienkāršotu kārtību vienas dalībvalsts tiesas spriedumu atzīšanai citā dalībvalstī. Atbilstoši regulai jebkuras dalībvalsts tiesas spriedums automātiski ir atzīstams jebkurā citā dalībvalstī. Tomēr regula neliedz jebkurai ieinteresētai pusei prasīt citas dalībvalsts tiesām atsevišķi izlemt jautājumu par šāda sprieduma atzīšanu. Šim nolūkam regula arī nosaka, kādi var būt citas dalībvalsts sprieduma neatzīšanas pamati.
    • regula ievieš vienkāršotu kārtību vienas dalībvalsts tiesas spriedumu izpildei citā dalībvalstī. Lai izpildītu vienas dalībvalsts spriedumu citā dalībvalstī, nav nepieciešams šo spriedumu vispirms atzīt. Tomēr atbilstoši regulā paredzētajam ieinteresētai personai ir jāvēršas izpildes dalībvalsts tiesās ar pieteikumu pasludināt izpildāmību par šo citas dalībvalsts spriedumu. Šo procesu sauc par „exequatur” jeb izpildes pasludināšanu. Tas ietver vienotus noteikumus gan par tiesu un pušu tiesībām un pienākumiem pieteikuma izskatīšanā, gan vienotus izpildes atteikuma pamatus, u.c. Pēc tam, kad vienas dalībvalsts spriedums ir pasludināts par izpildāmu citā dalībvalstī, izpildes procesu jau nosaka katras dalībvalsts nacionālie tiesību akti.
      Briseles I Regula Latvijā ir spēkā kopš 2004. gada 1. maija - Latvijas pievienošanās brīža Eiropas Savienībai.

    Plašāka informācija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi ir pieejama Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklā civillietās un komerclietās. Regulas praktiskā piemērošana, veidlapu aizpildīšana, kompetento tiesu meklēšana prasības celšanai un pieteikuma par sprieduma atzīšanu un izpildi iesniegšanai ir iespējama Eiropas Tiesiskās sadarbības atlasā civillietās un komerclietās.
  2. Jaunākie Eiropas Kopienu Tiesas spriedumi par Briseles I Regulas noteikumu interpretāciju
    • Eiropas Kopienu Tiesas 2008. gada 22. maija spriedums C-462/06 Laboratoires Glaxosmithkline skaidro regulas noteikumus par jurisdikciju darba līgumu lietās (II nodaļas 5. iedaļas noteikumi) un to mijiedarbību ar regulas 6. panta 1. punktā paredzēto jurisdikcijas pamatu, kas paredz prasības celšanu tās dalībvalsts tiesās, kur ir domicils vienam no vairākiem atbildētājiem.
    • Eiropas Kopienu Tiesas 2007. gada 13. decembra spriedums C-463/06 FBTO Schadeverzekeringen skaidro regulas 9. panta 1. punkta „b” apakšpunktu, kas saistībā ar apdrošināšanas lietām nosaka, kuras dalībvalsts tiesās var tikt celta prasība pret tādu apdrošinātāju, kura domicils ir kādā no dalībvalstīm. Šie regulas noteikumi ir interpretēti saistībā ar cietušās personas tiesībām savā domicila dalībvalstī celt prasību tieši pret apdrošinātāju no citas dalībvalsts civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas gadījumos.
    • Eiropas Kopienu Tiesas 2007. gada 3. maija spriedums lietā C-386/05 Color Drack skaidro regulas 5. panta 1. punkta „b” apakšpunktā paredzēto jurisdikcijas pamatu, kas paredz, ka prasību pret personu ar domicilu kādā no dalībvalstīm preču tirdzniecības gadījumos var celt tās dalībvalsts tiesās, kur saskaņā ar līgumu preces ir jāpiegādā. Šie regulas noteikumi ir interpretēti saistībā ar situāciju, kurā preču pirkuma-pārdevuma līgumā bija noteiktas vairākas preču piegādes vietas vienas dalībvalsts teritorijā.
    • Eiropas Kopienu Tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums lietā C-283/05 ASML, kas skaidro regulas 34. panta 2. punktā paredzēto spriedumu neatzīšanas (izpildes atteikuma) pamatu. Tas paredz, ka vienā dalībvalstī aizmuguriski pieņemtu spriedumu citā dalībvalstī neatzīst, ja atbildētājam dokuments, ar kuru celta prasība, vai līdzīgs dokuments, nav uzrādīts pietiekami laicīgi, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, ja vien atbildētājs nav uzsācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad to bija iespējams darīt. Šie regulas noteikumi ir interpretēti saistībā ar situāciju, kurā atbildētājam nebija paziņots par spriedumu, kura atzīšana un izpilde tika lūgta jau citā dalībvalstī.
    • Eiropas Kopienu Tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedums lietā C-103/05 Reisch Montage skaidro regulas 6. panta 1. punktu, kas paredz prasības celšanu tās dalībvalsts tiesās, kur ir domicils vienam no vairākiem atbildētājiem. Šie regulas noteikumi ir interpretēti saistībā ar situāciju, kurā tieši tas atbildētājs, kura domicila dalībvalsts tiesās tika celta prasība, bija bankrotējis un nacionālo tiesību normas nepieļāva prasības celšanu pret šādu atbildētāju.
    • Eiropas Kopienu Tiesas 2006. gada 16. marta spriedums lietā C-234/04 Kapferer skaidro Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 10. pantā paredzēto dalībvalstu tiesu un iestāžu pienākumu pārskatīt galīgus nolēmumus, ja tie pieņemti, pārkāpjot Kopienu tiesības, saistībā ar Briseles I Regulas 15. pantā paredzēto jurisdikcijas normu piemērošanu patērētāju slēgto līgumu gadījumos.

    Eiropas Kopienu Tiesa ir īpaši plaši interpretējusi Briseles I Regulas priekšteces – 1968. gada Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi (Briseles konvencija) noteikumus. Šī interpretācija lielā mērā joprojām ir aktuāla, piemērojot un interpretējot Briseles I Regulas noteikumus, jo Briseles konvencijas noteikumi lielā mērā ir pārņemti regulas noteikumos. Šie spriedumi ir pieejami arī Eiropas Kopienu Tiesas mājas lapā.

  3. 1988. gada 16. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (Lugāno konvencija)
    Lugāno konvencijas noteikumi lielā mērā ir identiski Briseles I Regulas noteikumiem un to sauc arī par „paralēlo” instrumentu Briseles I Regulai. Būtiskākās atšķirības:
    - Lugāno konvenciju piemēro Eiropas Savienības dalībvalstu un trešo valstu (Īslandes, Norvēģijas un Šveices) attiecībās. Savukārt attiecībās tikai starp Eiropas Savienības dalībvalstīm piemēro Briseles I Regulu.
    - Lugāno konvencija nav spēkā tajās dalībvalstīs, kas Eiropas Savienībai ir pievienojušās pēc 2004.gada 1.maija, izņemot Poliju, kura Lugāno konvencijai bija pievienojusies jau pirms pievienošanās Eiropas Savienībā.
    Tā kā Lugāno konvencijas noteikumu interpretāciju neveic Eiropas Kopienu Tiesa, tās vienota piemērošana tiek veicināta, veicinot pieejamību Eiropas Kopienu Tiesas spriedumiem par Briseles instrumentu interpretāciju, kā arī nacionālo tiesu spriedumiem par šo instrumentu piemērošanu speciālā šim nolūkam izveidotā mājaslapā. Šo mājaslapu uztur Eiropas Kopienu Tiesa sadarbībā ar Pastāvīgo komiteju, kas izveidota atbilstoši Lugāno konvencijas 2. protokolam. Lai veicinātu Lugāno konvencijas vienotu interpretāciju un piemērošanu Lugāno konvencijas līgumslēdzēju valstu starpā, Lugāno konvencijas Pastāvīgā komiteja arī regulāri izskata ziņojumus par Lugāno konvencijas dalībvalstu nacionālo tiesu praksi par šīs konvencijas piemērošanu.
    • Pastāvīgās komitejas 1999. gada (pirmais) ziņojums par nacionālo tiesu praksi
    • Pastāvīgās komitejas 2001. gada (trešais) ziņojums par nacionālo tiesu praksi
    • Pastāvīgās komitejas 2002. gada (ceturtais) ziņojums par nacionālo tiesu praksi
    • Pastāvīgās komitejas 2003. gada (piektais) ziņojums par nacionālo tiesu praksi
    • Pastāvīgās komitejas 2004. gada (sestais) ziņojums par nacionālo tiesu praksi
    • Pastāvīgās komitejas 2006.gada (astotais) ziņojums par nacionālo tiesu praksi
    • Pastāvīgās komitejas 2007.gada (devītais) ziņojums par nacionālo tiesu praksi
  4. 2007. gada 30. oktobra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (jaunā Lugāno konvencija)
    Lai arī Lugāno konvencijas un Briseles I Regulas noteikumi ir līdzīgi, atsevišķos jautājumos pastāvošās atšķirības attiecībā uz valstīm, kurām ir saistoša gan regula, gan konvencija, sarežģī konvencijas piemērošanu praksē. Vienlaikus nav apmierinoša situācija, ka tikai daļai Eiropas Savienības dalībvalstu ir saistoša Lugāno konvencija. Tāpēc, lai novērstu un atrisinātu iepriekš minētos problēmjautājumus, 2002. gadā tika uzsāktas sarunas par jaunas Lugāno konvencijas izstrādi ar mērķi panākt, lai tās noteikumi pēc iespējas lielākā mērā būtu atbilstoši Briseles I Regulas noteikumiem.
    Jaunās konvencijas izstrādes sarunas ieilga, jo Padome vērsās Eiropas Kopienu Tiesā, lai noskaidrotu, vai šādas konvencijas noslēgšana ietilpst Kopienas ekskluzīvajā kompetencē vai tomēr Kopienas un dalībvalstu dalītā kompetencē. Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas 2006. gada 7. februāra atzinumu Nr.1/03 jaunās Lugāno konvencijas noslēgšana ietilpst Eiropas Kopienas ekskluzīvajā kompetencē. Tas nozīmē, ka jauno Lugāno konvenciju Kopienas vārdā ir jānoslēdz Kopienai, bet dalībvalstīm šo konvenciju nav jāparaksta vai jāratificē. Konvencija attiecībā uz Eiropas Savienības dalībvalstīm stāsies spēkā vienādi pēc konvencijas parakstīšanas un ratificēšanas no Kopienas puses, un līdz ar konvencijas spēkā stāšanās brīdi Kopienā tā būs saistoša visām Eiropas Savienības institūcijām un dalībvalstīm.
    2007. gada 15. oktobrī pēc attiecīga Padomes lēmuma pieņemšanas Kopiena saņēma pilnvarojumu parakstīt konvenciju, un 2007. gada 30. oktobrī Īslande, Šveice, Norvēģija un Eiropas Kopiena parakstīja Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi (Jaunā Lugāno konvencija).
    Jaunās Lugāno konvencijas 1.-61. panta noteikumi ir pilnībā identiski Briseles I Regulas 1.-61. panta noteikumiem un tā pēc spēkā stāšanās aizstās 1988. gada Lugāno konvenciju. Tomēr šobrīd jaunā Lugāno konvencija vēl nav spēkā, jo tā vēl ir jāratificē Īslandei, Norvēģijai, Šveicei un Eiropas Kopienai. Lai jauno Lugāno konvenciju ratificētu Eiropas Kopiena, ir jāpieņem attiecīgs Padomes lēmums, kas paredzētu jaunās Lugāno konvencijas noslēgšanu no Kopienas puses.
  5. Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās
    Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam pievienotā Protokola par Dānijas nostāju 1. un 2. pantu Dānija nepiedalās nevienā pasākuma veikšanā, ko paredz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļa. Tā rezultātā tie Kopienas instrumenti, kas pieņemti Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļas ietvaros, tajā skaitā arī tiesiskās sadarbības jomā civillietās, nav saistoši Dānijai un tos nepiemēro Dānijā.
    Dānijā nepiemēro Briseles I Regulu, kaut arī Dānija bija līgumslēdzēja valsts Briseles I Regulas priekštecei – 1968. gada Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi (Briseles konvencija). Tādējādi Briseles I Regulu, kas modernizēja un aktualizēja vairākus Briseles konvencijas noteikumus, piemēroja visās ES dalībvalstīs, izņemot Dāniju. Savukārt daļa dalībvalstu un Dānija to savstarpējās attiecībās piemēroja Briseles konvenciju, bet vēl daļa dalībvalstu, proti, Latvija un citas dalībvalstis, kas pievienojās Eiropas Savienībai pēc 2004. gada 1. maija, attiecībās ar Dāniju nepiemēroja Briseles konvenciju, bet gan nacionālo normu noteikumus.
    Šādu situāciju nevarēja vērtēt kā apmierinošu, jo tā negatīvi ietekmēja Briseles I Regulas kā prioritārā Kopienas instrumenta piemērošanu dalībvalstīs. Arī Dānija bija ieinteresēta piedalīties Briseles I Regulas piemērošanā. Tāpēc, lai padarītu iespējamu Briseles I Regulas piemērošanu Dānijā, tika izstrādāts Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās. Tas pēc attiecīga Padomes lēmuma pieņemšanas tika parakstīts no Eiropas Kopienas un Dānijas puses 2005. gada 19. oktobrī. Eiropas Kopiena ar attiecīgu Padomes lēmumu šo Nolīgumu apstiprināja 2006.gada 27.aprīlī.
    Nolīgums Dānijas un dalībvalstu attiecībās ir piemērojams kopš 2007. gada 1. jūlija. Nolīguma galvenā būtība ir tā, ka tas attiecina uz Dāniju Briseles I Regulas noteikumus, kā rezultātā Dānijā arī piemēro Briseles I Regulu. Vienlaikus nolīgums risina arī citus jautājumus, proti, nosaka Eiropas Kopienu Tiesas kompetenci interpretēt Nolīguma noteikumus; nosaka, kādā kārtībā attiecībā uz Dāniju stājas spēkā grozījumi Briseles I Regulas noteikumos; nosaka pārējas noteikumus, proti, kuriem tiesvedības procesiem un spriedumiem Nolīguma noteikumi ir piemērojami, kā arī citus jautājumus.

III. Starptautisko līgumu regulējums


Latvijai ir saistoši vairāki starptautiskie tiesiskās palīdzības līgumi, kas noslēgti ar tām valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstīs, proti, Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu un citām valstīm. Šie līgumi samērā plaši regulē jurisdikcijas un spriedumu atzīšanas noteikumus civillietās un komerclietās. To galvenie principi:


Attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm gan lietu piekritības noteikumus vispārēji civillietās un komerclietās, gan arī spriedumu atzīšanas un izpildes noteikumus šajās lietās lielā mērā nosaka Eiropas Savienības regulējums. Tāpēc tie tiesiskās palīdzības līgumu noteikumi, kas Latvijai ir noslēgti ar tagadējām Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir piemērojami tikai tiktāl, ciktāl to pieļauj attiecīgie Eiropas Savienības tiesību akti vai ciktāl attiecīgie Eiropas Savienības tiesību akti attiecīgo jautājumu neregulē.

IV. Nacionālo normu regulējums


Pārrobežu un nacionālās lietās atsevišķos jautājumos, ciktāl to pieļauj attiecīgie Eiropas Savienības, starptautiskie tiesību akti vai Latvijai saistošie starptautiskie līgumi vai ciktāl tie attiecīgo jautājumu neregulē, Latvijas tiesu jurisdikcijas noteikumus nosaka galvenokārt ar Civilprocesa likuma normas par lietu piekritību.
Eiropas Savienības dalībvalstu spriedumu atzīšanu un izpildi Latvijā lielā mērā nosaka Eiropas Savienības tiesību akti, citu līgumslēdzēju valstu spriedumu atzīšanu un izpildi nosaka Latvijai saistošie starptautiskie līgumi, tomēr gadījumos, ja starptautiskie līgumi vai Eiropas Savienības tiesību akti nav piemērojami, ārvalsts tiesas spriedumus ir iespējams atzīt un izpildīt Latvijā saskaņā ar Civilprocesa likuma F daļā paredzētajiem noteikumiem. Tomēr salīdzinājumā ar starptautisko līgumu un Eiropas Savienības tiesību aktu noteikumiem Civilprocesa likums paredz daudz plašākus pamatus ārvalsts sprieduma neatzīšanai un izpildes atteikšanai. Piemēram, saskaņā ar Civilprocesa likumu Latvijā nav pieļaujams atzīt tādus ārvalsts spriedumus, ja, tos pieņemot, nav piemērots tās valsts likums, kura piemērošanu paredz Latvijas kolīziju normas, ja ārvalsts sprieduma pieņemšanā nav ievērota Latvijas tiesu kompetence izskatīt strīdu, ja ārvalsts spriedums ir pretrunā Latvijas sabiedriskajai iekārtai, kā arī citos gadījumos.

Uz augšu