Eiropas Savienības Tiesa pasludina spriedumu lietā par finanšu nodrošinājuma realizēšanu maksātnespējas procesā 21.11.2016


spriedumu lietā C-156/15 Private Equity Insurance Group. Prejudiciālā nolēmuma lūgumu minētajā lietā iesniedza Augstākās tiesas Civillietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa), lūdzot EST interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 6. jūnija Direktīvas 2002/47/EK par finanšu nodrošinājuma līgumiem (turpmāk - Direktīva) normas.

Pamata lietā starp SIA "Izdevniecība Stilus" (tiesību pārņēmēja - SIA „Private Equity Insurance Group”) un AS „Swedbank” noslēgts bankas norēķinu konta tipveida līgums, kurā ietverta finanšu nodrošinājuma klauzula, saskaņā ar kuru SIA „Izdevniecība Stilus” norēķinu kontā esošie naudas līdzekļi kalpo kā finanšu ķīla AS „Swedbank” prasījumos pret SIA „Izdevniecība Stilus”. SIA "Izdevniecība Stilus" 2010.gada 25.oktobrī tika pasludināta par maksātnespējīgu. Pēc maksātnespējas pasludināšanas administrators noslēdzis jaunu norēķinu konta līgumu ar identisku finanšu ķīlas klauzulu.

AS "Swedbank" 2011. gada 8. jūnijā no parādnieka norēķinu konta vienpusējā kārtā noņēmusi LVL 192,30 (EUR 273,62) kā komisijas maksu par konta apkalpošanu, kas aprēķinātas par laiku līdz maksātnespējas procesa pasludināšanai.

SIA "Izdevniecība Stilus" maksātnespējas administrators cēla tiesā prasību pret AS "Swedbank" par LVL 192,30 piedziņu, motivējot to ar Latvijas Republikas Maksātnespējas likuma principiem par kreditoru vienlīdzību maksātnespējas procesā un par aizliegumu atsevišķam kreditoram veikt individuālas darbības, kas nodara zaudējumus pārējiem kreditoriem (Maksātnespējas likuma 59.panta otrā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. oktobrim)).

Pirmās instances un apelācijas tiesas, izskatot lietu pēc būtības, prasību noraidīja, būtībā pamatojoties uz to, ka atbilstoši Maksātnespējas un Finanšu nodrošinājuma likumiem, finanšu nodrošinājuma realizēšanu nevar ietekmēt maksātnespējas process.

Par apelācijas tiesas spriedumu tika iesniegta kasācijas sūdzība Augstākajai tiesai, cita starpā norādot, ka zemākā instance nepareizi piemērojusi Finanšu nodrošinājuma likuma 10.panta pirmās daļas 3.punktu un otro daļu, kas novedis pie kolīzijas nepareizas atrisināšanas starp Maksātnespējas likuma un Finanšu nodrošinājuma likuma normām; ka pēc maksātnespējas pasludināšanas finanšu nodrošinājuma līguma stāšanās spēkā un nodrošinājuma sniegšana nav iespējama, ja vien finanšu nodrošinājuma ņēmējs pierāda, ka nav zinājis un nevarēja zināt par maksātnespējas procesa uzsākšanu; ka šādā situācijā pēc maksātnespējas pasludināšanas trešā persona cieš zaudējumus, ja maksātnespējīgās personas kontā ieskaita naudas līdzekļus un ja šis konts atvērts kredītiestādē, ar kuru noslēgts finanšu ķīlas līgums.

Augstākajai tiesai radās šaubas par Direktīvas tvērumu un attiecināmību uz darījumiem, kuri nav saistīti ar vērtspapīru norēķinu sistēmām un jautājums par kredītiestāžu prioritātes leģitīmo mērķi un samērīgumu attiecībā pret citiem maksātnespējīgā parādnieka kreditoriem, tādējādi EST tika uzdoti pieci prejudiciālie jautājumi.

EST spriedumā norādīja, ka trīs no pieciem Augstākās tiesas uzdotajiem jautājumiem ir hipotētiski un atzīstami par nepieņemamiem, jo pamats prejudiciāla jautājuma uzdošanai ir nevis iespēja uzklausīt konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet vajadzība faktiski iztiesāt pamatlietu, kas saistīta ar Eiropas Savienības tiesībām.

Atbildot uz pieņemtajiem Augstākās tiesas jautājumiem, EST norādīja, ka ar Direktīvu ieviestais režīms ir saderīgs ar principu par kreditoru vienlīdzību maksātnespējas procesā, un ka saskaņā ar EST pastāvīgo judikatūru vienlīdzības princips, kas ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantā, ir vispārējs Eiropas Savienības tiesību princips, saskaņā ar ko līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota. Atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, kas izvirzīts aplūkojamajā tiesību aktā, un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, ko ar šo attiecīgo attieksmi tiecas sasniegt. Lai arī režīms, kas ieviests ar Direktīvu, nepieļauj, ka finanšu nodrošinājuma sniegšana ir atkarīga no kādas formālas darbības, vienlaikus šī finanšu nodrošinājuma ņēmējiem ir piešķirtas tiesības realizēt šo nodrošinājumu neatkarīgi no maksātnespējas procesa pret nodrošinājuma devēju sākšanas. Tādējādi ar šo režīmu finanšu nodrošinājumam ir piešķirta priekšrocība salīdzinājumā ar citiem nodrošinājuma veidiem, uz kuriem nav attiecināma šīs direktīvas piemērošanas joma. Tomēr ir jākonstatē, ka šādas atšķirīgas attieksmes pamatā ir objektīvs kritērijs, kurš ir saistīts ar Direktīvā izvirzīto leģitīmo mērķi stiprināt tiesisko noteiktību un finanšu nodrošinājuma efektivitāti, lai nodrošinātu finanšu sistēmas stabilitāti.

Tādējādi EST spriedumā secināja, ka Direktīva jāinterpretē tā, ka tāda finanšu nodrošinājuma ņēmējam kā pamatlietā, saskaņā ar kuru norēķinu kontā iemaksātie naudas līdzekļi kalpo kā finanšu ķīla bankai, lai nodrošinātu visus tās prasījumus pret konta turētāju, ir piešķirtas tiesības realizēt šo nodrošinājumu neatkarīgi no maksātnespējas procesa pret nodrošinājuma devēju sākšanas tikai tad, ja, pirmkārt, naudas līdzekļi, kas ir minētā nodrošinājuma priekšmets, ir ieskaitīti attiecīgajā kontā pirms šī procesa sākšanas vai ja šie naudas līdzekļi tajā ir ieskaitīti šī procesa sākšanas dienā, ja banka ir pierādījusi, ka tai nebija zināms par minētā procesa sākšanu vai ka tā saprātīgi nevarēja to zināt, un ja, otrkārt, minētā konta turētājam ir liegts izmantot minētos naudas līdzekļus pēc to ieskaitīšanas šajā kontā.

Ar pilnu sprieduma tekstu iespējams iepazīties www.curia.europa.eu (lieta Nr. C‑156/15).

 

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.