Eiropas Savienības Tiesa pasludina spriedumu par atzīšanu par noguldītāju, kuram ir izmaksājama garantētā atlīdzība 08.09.2015


Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) 2015. gada 2. septembrī pasludināja spriedumu lietā C-127/14 Surmačs. Šajā lietā Latvijas Republikas Augstākā tiesa uzdeva jautājumu, lai noskaidrotu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām (turpmāk – Direktīva) interpretāciju, saistībā ar valsts tiesībām neattiecināt garantiju uz dažu kategoriju noguldītājiem vai noguldījumiem.

Lieta saistīta ar tiesvedību starp privātpersonu – A.Surmaču – un Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (turpmāk – FKTK). 2011. gada 21. novembrī FKTK pieņēma lēmumu par finanšu pakalpojumu sniegšanas apturēšanu AS „Latvijas Krājbanka”. A.Surmačs AS „Latvijas Krājbanka” ieņēma viceprezidenta starptautisko un finanšu tiesību jautājumos amatu. Ar 2012. gada 5. janvāra lēmumu FKTK atzina, ka ieņemtā amata dēļ A.Surmačs nevar tikt atzīts par noguldītāju, uz kuru attiecas Noguldījumu garantiju likumā paredzētā garantija. Saskaņā ar minēto likumu garantēto atlīdzību nevar piešķirt finanšu iestādes darbiniekiem, kuri plāno, vada un kontrolē tās darbību. A.Surmačs šo lēmumu pārsūdzēja Administratīvajā apgabaltiesā, pamatojoties uz to, ka viņa amats bija tikai „goda nosaukums” bez iespējas izlemt kādus jautājumus. Savukārt kasācijas sūdzībā A.Surmačs norādīja, ka apgabaltiesa pēc būtības nav iedziļinājusies amata pienākumu, tiesību un atbildības saturā, jo viņam nebija nedz pilnvaru pieņemt saistošus lēmumus, nedz iespējas ietekmēt bankas darbību. Augstākās tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot EST prejudiciālos jautājumus.

EST tika uzdoti trīs prejudiciālie jautājumi par to, 1) vai Direktīvā minēto personu, kurām liedzamas tiesības uz garantēto atlīdzību, uzskaitījums ir izsmeļošs; 2) vai par kredītiestādes vadītāju Direktīvas izpratnē var atzīt personu, kam ir tiesības plānot, vadīt un pārraudzīt konkrētu kredītiestādes darbības virzienu; kā arī, 3) vai gadījumā, ja persona nav atzīstama par vadītāju, taču tai faktiski bijusi būtiska ietekme uz kredītiestādes vadītāju, šai personai būtu liedzama atlīdzības izmaksa no garantiju fonda?

EST, atbildot uz pirmo jautājumu, norādīja, ka, tā kā Direktīvas I pielikumā paredzētās kategorijas ir izņēmums no vispārīgā noteikuma, kurš paredzēts minētās direktīvas 3. pantā, tās ir jāinterpretē šauri. Tomēr, atbalstot ģenerāladvokāta secinājumos norādīto, EST atzina, ka Direktīvas I pielikuma 7. punktā minētās kategorijas, lai noteiktu noguldījumus vai noguldītājus, uz kuriem neattiecas garantija, ir jādefinē funkcionāli. Līdz ar to noguldījuma garantijas var neattiecināt uz personām, kuras pilda funkcijas, ko, ņemot vērā valsts tiesības un dalībvalsts komerciālo praksi, var uzskatīt par tādām, uz kurām attiecas šajā pielikuma punktā minētie jēdzieni, neatkarīgi no pašu šādi pildāmo funkciju nosaukuma. Tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

Līdz ar to EST secināja, ka noguldījumi, uz kuriem attiecas Direktīvas I pielikuma 7. punktā paredzētais izņēmums, tajā ir uzskaitīti izsmeļoši un tādēļ dalībvalstis savās valsts tiesībās nevar paredzēt citas noguldītāju kategorijas, uz kurām, ņemot vērā pildāmās funkcijas, neattiecas šajā pašā punktā uzskaitītie jēdzieni, lai tām piemērotu izņēmumu no noguldījuma garantijas.

Uz uzdoto otro un trešo jautājumu, EST sniedza vienotu atbildi, vispirms norādot, ka saskaņā ar EST pastāvīgo judikatūru, interpretējot ES tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi.

Direktīvas I pielikuma 7. punktā ir tikai uzskaitītas noguldītāju kategorijas, uz kurām var neattiecināt garantiju, nesniedzot papildu norādes par iemesliem, ar ko jābūt attaisnotai šādai neattiecināšanai, vai lomu un funkcijām, kas būtu jāpilda šiem noguldītājiem, lai uz tiem attiektos šajā tiesību normā paredzētais izņēmums. Šādi precizējumi neizriet arī no citiem Direktīvas noteikumiem. Tomēr EST norādīja, ka Direktīvas preambulas astoņpadsmitajā apsvērumā ir paredzēts, ka dalībvalstis garantiju var neattiecināt tikai uz noguldītājiem, kuriem “nav vajadzīga īpaša aizsardzība”.

EST uzsvēra, ka fakultatīva garantijas neattiecināšana uz noguldītājiem, kas uzskaitīti minētajā Direktīvas I pielikuma punktā, ir balstīta uz pieņēmumu, ka principā šīm personām ir tāds kompetences un informācijas līmenis par kredītiestādi, kurai tās uztic savus noguldījumus, kāda nav lielākai noguldītāju daļai. Līdz ar to ir jāuzskata, ka uz personām, kuras ietilpst vienā no Direktīvas I pielikuma 7. punktā uzskaitītajām kategorijām, atbilstoši šai tiesību normai var netikt attiecināta garantija, ciktāl tām kredītiestādē pildāmo funkciju vai attiecību ar šo iestādi dēļ ir tāds informācijas un kompetences līmenis, kas tām ļauj zināt un novērtēt patieso finanšu stāvokli un ar šīs iestādes darbību saistītos riskus.

Šādos apstākļos, EST atzina, ka uz personu, kas ir tādā situācijā kā A.Surmačs, varētu neattiecināt Direktīvā paredzēto garantiju, ja funkciju, ko persona pilda kā kredītiestādes vadītājs, dēļ tai varēja būt tāds informācijas un kompetences līmenis, kas tai ļauj zināt un novērtēt šīs iestādes patieso finanšu stāvokli, kā arī ar tās darbību saistītos riskus. Tomēr EST uzsvēra, ka tas ir jāpārbauda tieši iesniedzējtiesai. Šim nolūkam minētajai tiesai ir jāņem vērā visi atbilstošie pamatlietas apstākļi un it īpaši A.Surmača ieņemamā amata apraksts, viņa faktiski veiktās darbības, kā arī viņa tiesiskās un faktiskās attiecības ar bankas valdi. Šajā saistībā jautājums par to, vai A.Surmačs ir atbildīgs par visām bankas darbībām vai tikai par konkrētu tās darbības jomu, ir tikai viens vērā ņemamais aspekts iepriekš minētā vērtējuma veikšanā.

Tādējādi EST norādīja, ka uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka dalībvalstis var neattiecināt šajā direktīvā paredzēto garantiju uz tām personām, kurām pildāmo funkciju dēļ – lai arī kāds būtu to nosaukums – ir tāds informācijas un kompetences līmenis, kas tām ļauj novērtēt kredītiestādes patieso finanšu stāvokli un ar tās darbību saistītos riskus.

Ar pilnu sprieduma tekstu iespējams iepazīties www.curia.europa.eu  (lieta Nr. C-127/14).

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.