Eiropas Savienības Tiesa pasludina spriedumu par gaisa pārvadātāja atbildību starptautiska pasažieru gaisa pārvadājuma aizkavēšanās gadījumā 18.03.2016


Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk - EST) 2016. gada 17. februārī pasludināja spriedumu lietā C-429/14 Air Baltic Corporation par Konvencijas par dažu starptautisku gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas noslēgta Monreālā 1999. gada 28. maijā (turpmāk - Monreālas konvencijas) 19., 22. un 29. panta normu interpretāciju.

Šajā lietā Lietuvas Augstākā tiesa uzdeva jautājumu, lai uzzinātu, vai Monreālas konvencija jāinterpretē tādējādi, ka gaisa pārvadātājs ir atbildīgs pret trešo personu, ar kuru tika noslēgts līgums, par zaudējumiem, kuri radušies lidojuma aizkavēšanās dēļ un kuru dēļ trešajai personai radušies papildu izdevumi. Ja atbilde būtu noliedzoša, Augstākā tiesa jautāja, vai Monreālas konvencijas 29. pants jāinterpretē tādējādi, ka trešajām personām ir tiesības celt prasību pret gaisa pārvadātājiem uz citiem pamatiem.

Lieta saistīta ar tiesvedību starp Air Baltic Corporation AS un Lietuvas izmeklēšanas dienestu, kurš iegādājās aviobiļetes, lai tā darbinieki varētu veikt lidojumu no Viļņas uz Baku, kas lidoja caur Rīgu un Maskavu. Darbinieki ieradās Rīgā paredzētajā laikā, taču izlidoja no Rīgas un ieradās Maskavā ar aizkavēšanos, tādēļ nokavējot trešo lidojumu uz Baku. Air Baltic Corporation AS viņiem piešķīra citu reisu nākamajā dienā, taču tā kā galamērķis tika sasniegt ar četrpadsmit stundu ilgu aizkavēšanos, komandējums tika pagarināts un izmeklēšanas dienestam bija jāizmaksā papildu dienas nauda un iemaksa valsts sociālajai apdrošināšanai.

EST konstatēja, ka Monreālas konvencijas 29. pants uzliek vispārīgu pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kuri radušies gaisa pārvadājuma aizkavēšanās dēļ, nekādi neprecizējot personu, kurai šie zaudējumu tikuši nodarīti. Šādos apstākļos jākonstatē, ka konkrētais pants var tikt interpretēts tādējādi, ka tas ir piemērojams ne tikai zaudējumiem, kuri ir nodarīti pasažieriem, bet arī darba devējiem. Turklāt EST norādīja, ka Monreālas konvencijas redakcijas angļu, spāņu un krievu valodās atsaucas uz zaudējumiem aizkavēšanās dēļ, neaprobežojot šādus zaudējumus ar tiem, kuri tiek nodarīti tieši pasažieriem.

EST uzsvēra, ka pastāv saikne starp pārvadātāja atbildību un starptautiska gaisa pārvadājuma līguma pastāvēšanu, kas noslēgts starp gaisa pārvadātāju un otru pusi, un nav nekādas nozīmes, vai otra puse ir pasažieris.

Monreālas konvencija jāinterpretē atbilstoši tās preambulai, kurā uzsvērts patērētāju interešu aizsardzības svarīgums starptautiskos gaisa pārvadājumos. Taču EST uzsvēra, ka “patērētāja” jēdziens Monreālas konvencijas izpratnē nesakrīt ar jēdzienu “pasažieris”, tas ietver arī personas, kuras pašas netiek pārvadātas un kuras nav pasažieri.  EST secināja, ka Monreālas konvencijas 19. pants jāinterpretē ņemot vērā tā formulējumu, kontekstu un patērētāju tiesību aizsardzības mērķi tajā ziņā, kas tas ir piemērojams ne tikai pasažieru radītiem zaudējumiem, bet arī trešajām personām, kuras darba devēja statusā, ir noslēgušas gaisa pārvadājuma līgumu.

Atbildot uz Augstākās tiesas uzdoto jautājumu, EST nosprieda, ka Monreālas konvencija, konkrēti, tās 19., 22 un 29. pants, jāinterpretē tādējādi, ka gaisa pārvadātājs, kas noslēdzis starptautisku pasažieru gaisa pārvadājuma līgumu ar pasažieru statusā pārvadāto personu darba devēju, ir atbildīgs pret šo darba devēju par zaudējumiem, kuri ir radušies lidojuma aizkavēšanās dēļ.

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto apstiprinošo atbildi, otrais jautājums netika izskatīts.

Ar pilnu sprieduma tekstu iespējams iepazīties www.curia.europa.eu  (lieta Nr. C-429/14).

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.