Eiropas Savienības Tiesa pasludina spriedumu par prasībām, kas paredzētas specifikācijās par būvdarbu publiskā iepirkuma procedūru 02.02.2016


Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) 2016. gada 14. janvārī pasludināja spriedumu lietā C-234/14 Ostas Celtnieks, kurā tika lūgta Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (turpmāk - Direktīva 2004/18) interpretācija.

Šajā lietā Latvijas Republikas Augstākā tiesa uzdeva vienu jautājumu, lai noskaidrotu, vai minētajā direktīvā iekļautās tiesību normas ir interpretējamas tādējādi, ka tās nepieļauj, ka līgumslēdzēja iestāde publiskā iepirkuma procedūrā var noteikt pienākumu pretendentam, kurš balstās uz citu uzņēmēju spējām, pirms publiskā iepirkuma piešķiršanas noslēgt ar šiem subjektiem sabiedrības līgumu vai izveidot ar tiem pilnsabiedrību.

Lieta saistīta ar tiesvedību starp SIA “Ostas celtnieks” un Talsu novada pašvaldību, kā arī Iepirkumu uzraudzības biroju. Talsu novada pašvaldība rīkoja iepirkuma procedūru – atklāto konkursu, kura nolikumā bija prasība, ja pretendents balstās uz citu uzņēmēju iespējām tam ne vien ir jāpierāda, ka viņa rīcībā būs visi nepieciešamie resursi, bet arī uzvaras gadījumā pretendentam ir jānoslēdz sabiedrības līgums ar tiem uzņēmējiem, uz kuru iespējām tas balstījies. SIA „Ostas celtnieks” minēto nolikuma punktu apstrīdēja Iepirkumu uzraudzības birojā, un vēlāk arī Administratīvajā rajona tiesā, kas pieteikumu apmierināja. Talsu novada pašvaldība un Iepirkumu uzraudzības birojs tiesvedības gaitā norādīja, ka ar šo prasību pasūtītājs faktiski noteicis veidu, kādā veidā piegādātājs var pierādīt pasūtītājam, ka viņa rīcībā visā iepirkuma līguma periodā būs nepieciešamie resursi, uz kuriem tas balstās.

EST atgādināja, ka atbilstoši EST pastāvīgajai judikatūrai ikvienam komersantam ir atzītas tiesības konkrēta līguma vajadzībām izmantot citu personu iespējas neatkarīgi no tā, kāds ir to starpā pastāvošo saistību tiesiskais raksturs, ja vien komersants līgumslēdzējai iestādei pierāda, ka tā rīcībā būs šī līguma izpildei vajadzīgie šo personu resursi. Tas dod iespēju publiskā iepirkuma jomu atvērt pēc iespējas lielākai konkurencei un veicināt mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi publisko iepirkumu tirgum.

Papildus EST uzsvēra, ka līgumslēdzējai iestādei ir jāpārbauda pretendentu spēja izpildīt konkrētu līgumu; ir jāvar nodrošināties, ka visā līguma laikposmā pretendents faktiski izmantos visa veida līdzekļus, uz kuriem tas balstās. Tomēr Direktīva 2004/18 neļauj prezumēt, ka šādam pretendentam ir nepieciešamie resursi līguma izpildei, ne arī a priori izslēgt konkrētus pierādījumu veidus.

Tādējādi EST secināja, ka pretendents var brīvi izvēlēties, pirmkārt, saistību, ko tas grasās izveidot ar citiem subjektiem, uz kuru spējām tas balstās konkrētā līguma izpildei, tiesisko raksturu un, otrkārt, šo saistību esamības pierādīšanas veidu. Tomēr, EST norādīja, ka konkrētajā gadījumā ir paredzēti tikai divi veidi, kas ļauj pretendentam pierādīt, ka viņam ir attiecīgā līguma izpildei nepieciešamie resursi, izslēdzot visus citus pierādījumu veidus. Līdz ar to EST ieskatā šāda prasība konkursa nolikumā acīmredzami noved pie tā, ka Direktīvai 2004/18 tiek atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība.

Atbildot uz Augstākās tiesas uzdoto jautājumu, EST nosprieda, ka Direktīva 2004/18 nepieļauj, ka līgumslēdzēja iestāde specifikācijās par publiskā iepirkuma procedūru var noteikt pienākumu pretendentam, kurš balstās uz citu subjektu iespējām, pirms publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas noslēgt ar šiem subjektiem sabiedrības līgumu vai izveidot ar tiem pilnsabiedrību.

Ar pilnu sprieduma tekstu iespējams iepazīties www.curia.europa.eu  (lieta Nr. C-234/14).

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.