Eiropas Savienības Tiesa pasludina spriedumu par uzņēmuma amatpersonas personīgas rīcības nepieciešamību, lai konstatētu konkurenci ierobežojošu nolīgumu 03.08.2016


2016. gada 21. jūlijā Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) pasludināja spriedumu lietā C-542/14 VM Remonts. Prejudiciālā nolēmuma lūgumu minētajā lietā iesniedza Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa), lūdzot EST interpretēt Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD) 101. pantu.

Pamata lietā Konkurences Padome (turpmāk – KP) 2011. gada 21. oktobrī pieņēma lēmumu (turpmāk - Lēmums), ar kuru konstatēja SIA „DIV un Ko”, SIA „Ausma grupa” un SIA „Pārtikas kompānija” (turpmāk - Pieteicējas) darbībās Konkurences likuma 11. panta pirmās daļas 5. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu. Lēmumā atzīts, ka Pieteicējas, iesniedzot piedāvājumus Jūrmalas pilsētas pašvaldības izsludinātam atklātam konkursam, piedāvājumus gatavojušas kopīgi ar mērķi imitēt konkurenci un šīs saskaņotās darbības ir kavējušas un deformējušas konkurenci.

KP konstatēja, ka SIA „Pārtikas kompānija” uzdeva SIA „Juridiskā sabiedrība “B&Š partneri”” sagatavot un iesniegt Jūrmalas pilsētas domē piedāvājumu konkursam. SIA “Juridiskā sabiedrība “B&Š partneri”” uzdevumu izpildīja, iesaistot apakšuzņēmēju SIA “MMD lietas”. Savukārt SIA “MMD lietas” sagatavoja arī pārējo Pieteicēju - SIA „DIV un Ko”, SIA „Ausma grupa” pieteikumus konkursam. Tā rezultātā Pieteicēju piedāvājumi konkursam bija identiski satura un noformējuma ziņā, ar vienādām gramatikas un interpunkcijas kļūdām un to piedāvājumi bija par 5% lētāki viens par otru.

Pamata lietā tika vērtēta SIA „Pārtikas kompānija” atbildība par tā ārpakalpojuma sniedzēja darbībām.

No EST judikatūras izriet, ka uzņēmums atbild par personas, kura darbojusies tā labā (sava darbinieka), rīcību, kas veido konkurences normu pārkāpumu, neatkarīgi no tā, vai uzņēmuma lemttiesīgās amatpersonas ir pilnvarojušas personu šo rīcību veikt un vai ir bijušas par to informētas. Savukārt KP ieskatā šāds secinājums piemērojams analoģiski arī pret uzņēmuma ārpakalpojuma sniedzēja darbībām neatkarīgi no uzņēmuma lemttiesīgās amatpersonas informētības un/vai sniegtā pilnvarojuma.

Augstākajai tiesai radās šaubas par to, vai EST judikatūra ir attiecināma uz tādiem apstākļiem, kādi ir pamatlietā.. un tā nolēma uzdot EST šādu jautājumu:

“Vai LESD 101. panta l. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai konstatētu, ka uzņēmums ir iesaistījies konkurenci ierobežojošā nolīgumā, ir jāpierāda uzņēmuma amatpersonas personīgā rīcība, informētība par vai piekrišana tādas personas rīcībai, kura sniedz uzņēmumam ārpakalpojumu un vienlaikus darbojas citu eventuālā aizliegtā nolīguma dalībnieku labā?”.

EST spriedumā lietā C-542/14 VM Remonts, norādīja, ka pakalpojumus izmantojošais uzņēmums var tikt vainots attiecīgajās saskaņotajās darbībās tostarp tad, ja tas zināja par savu konkurentu un pakalpojumu sniedzēja pret konkurenci vērstajiem mērķiem un bija iecerējis to sasniegšanu veicināt ar savu rīcību. Šis nosacījums ir izpildīts, ja šim uzņēmumam ir bijis nodoms ar sava pakalpojumu sniedzēja starpniecību izpaust savu konfidenciālo komercinformāciju saviem konkurentiem vai ja tas ir tieši vai netieši pieļāvis, ka šis pakalpojumu sniedzējs šajā konfidenciālajā komercinformācijā ar tiem dalās, taču tas nav izpildīts gadījumā, kad šis pakalpojumu sniedzējs, neinformējot pakalpojumus saņemošo uzņēmumu, ir izmantojis šā uzņēmuma konfidenciālo komercinformāciju šo konkurentu piedāvājumu sagatavošanā. Aplūkotajās saskaņotajās darbībās var tikt vainots arī pats pakalpojumus izmantojošais uzņēmums, ja tas varēja saprātīgi paredzēt, ka tā izmantotais pakalpojumu sniedzējs dalīsies tā komercinformācijā ar konkurentiem, un bija gatavs uzņemties šo risku.

Tādējādi EST nosprieda atbildēt uz prejudiciālo jautājumu tā, ka LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmums principā nav vainojams saskaņotu darbību izdarīšanā kāda tam pakalpojumus sniedzoša neatkarīga pakalpojumu sniedzēja rīcības dēļ, ja vien nav izpildīts kāds no šādiem nosacījumiem:

  • pakalpojumu sniedzējs patiesībā darbojās apsūdzētā uzņēmuma vadībā vai kontrolē vai
  • šis uzņēmums zināja par savu konkurentu un pakalpojumu sniedzēja pret konkurenci vērstajiem mērķiem un bija iecerējis šo mērķu sasniegšanu veicināt ar savu rīcību, vai arī
  • minētais uzņēmums varēja saprātīgi paredzēt savu konkurentu un pakalpojumu sniedzēja pret konkurenci vērsto rīcību un bija gatavs uzņemties šo risku.

Ar pilnu sprieduma tekstu iespējams iepazīties www.curia.europa.eu (lieta Nr. C-542/14).

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.