Eiropas Savienības Tiesa sniedz atbildes uz jautājumiem par pilnu darba laiku un nepilnu darba laiku strādājošo tiesnešu tiesībām saņemt vecuma pensiju 05.03.2012


Eiropas Savienības Tiesa (Tiesa) 2012. gada 1. martā ir pasludinājusi spriedumu prejudiciālā nolēmuma lietā C 393/10 O’Brien.

Apvienotās Karalistes Austākā tiesa bija iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt 2. klauzulas 1. punktu 1997. gada 6. jūnijā noslēgtajā pamatnolīgumā par nepilna darba laika darbu, kurš ir pievienots Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvai 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu.

Lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp D. P. O’Brien, kurš ir tiesnesis, kas strādā nepilnu darba laiku un saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, un Tieslietu ministriju, par šīs pēdējās minētās iestādes atteikumu piešķirt D. P. O’Brien vecuma pensiju, kas atbilstu vecuma pensijai, ko saņem pilnu darba laiku strādājošs tiesnesis, kurš ir pensionējies 65 gadu vecumā un ir veicis identiska satura darbu.

Lietas pamatā bija divi jautājumi. Pirmkārt, vai tas, vai tiesneši kopumā ir “darba ņēmēji, kam ir darba līgums vai darba attiecības” pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punkta izpratnē, ir jāizlemj atbilstoši valsts tiesību aktiem vai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību normām? Otrkārt, ja tiesneši kopumā ir darba ņēmēji, kam ir darba līgums vai darba attiecības pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punkta izpratnē, vai ir pieļaujams, ka valsts tiesībās attiecībā uz pensiju piešķiršanu tiek nošķirti:

a) pilnu darba laiku un nepilnu darba laiku strādājoši tiesneši vai
b) dažādas nepilnu darba laiku strādājošu tiesnešu kategorijas?

Tiesa savā spriedumā secina, ka, jēdziens “darba ņēmēji, kam ir darba līgums vai darba attiecības” ir jādefinē dalībvalstīm un tostarp arī jānosaka, vai jēdziens ir attiecināms uz tiesnešiem, ar nosacījumu, ka tā rezultātā šai personu kategorijai netiek patvaļīgi liegta Direktīvā 97/81/EK un šajā pamatnolīgumā paredzētā aizsardzība.

Tiesa norāda, ka aizsardzības liegšana ir pieļaujama tikai tad, ja tiesnešu un Tieslietu ministrijas starpā pastāvošās tiesiskās attiecības to rakstura dēļ būtiski atšķiras no tām tiesiskajām attiecībām, kas darba devējus saista ar darba ņēmējiem, kuri atbilstoši valsts tiesībām ietilpst darba ņēmēju kategorijā.

Tiesa secina, ka pamatnolīgums nepieļauj to, ka valsts tiesībās attiecībā uz pieeju vecuma pensiju sistēmai tiek nošķirti pilnu darba laiku strādājoši tiesneši un tiesneši, kas strādā nepilnu darba laiku un saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, ja vien šāda atšķirīga attieksme nav attaisnojama ar objektīviem iemesliem, kas ir jānovērtē iesniedzējtiesai.

Ar pilnu sprieduma tekstu iespējams iepazīties www.curia.europa.eu  (lieta Nr. C-393/10).

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.