Eiropas Savienības Tiesa uzsver agrovides atbalsta saņēmēju pienākumu pildīt atbalsta saņemšanas nosacījumus visā saistību periodā 13.07.2016


2016. gada 26. maijā Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) pasludināja spriedumu lietā C-273/15 Ezernieki. Šajā lietā prejudiciālos jautājumus EST uzdeva Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Augstākā tiesa).

Zemnieku saimniecība „Ezernieki” (turpmāk – ZS Ezernieki) 2005. gadā pieteica 10,20 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes bioloģiskās lauksaimniecības attīstības atbalstam Padomes 1999. gada 17. maija Regulā (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu (turpmāk – Regula Nr. 1257/1999) paredzētajā pasākumā „Agrovide”. 2006. gadā ZS Ezernieki pieteica minētajam atbalstam par 2,30 hektāriem lielāku platību jeb 12,50 hektārus zemes. Ar šādu palielinājumu tika sākts jauns piecu gadu saistību periods no 2006. gada līdz 2010. gadam, ko ZS Ezernieki nebija pamanījusi. Tā rezultātā 2010. gadā ZS Ezernieki neiesniedza iesniegumu agrovides atbalsta piešķiršanai, jo uzskatīja, ka piecu gadu saistību periods ir izpildīts.

2011. gadā Lauku atbalsta dienests pieņēma lēmumu, ar kuru ZS Ezernieki tika uzlikts pienākums atmaksāt visu saņemto agrovides atbalstu, jo, nepiesakoties attiecīgajam atbalstam 2010. gadā, ZS Ezernieki ir pārtraukusi saistību periodu, tādēļ tai ir jāatmaksā viss iepriekš saņemtais atbalsts.

ZS Ezernieki uzsāka administratīvu tiesvedību, kā rezultātā lieta nonāca līdz Augstākajai tiesai. Tā apturēja tiesvedību un uzdeva četrus prejudiciālus jautājumus EST, ar kuriem Augstākā tiesa gribēja noskaidrot, vai Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr.817/2004, ar ko paredz sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Regulai Nr. 1257/1999 (turpmāk – Regula Nr. 817/2004) 71. panta 2. punkts, ņemot vērā Regulu Nr. 1257/1999 un Nr. 817/2004 mērķi, samērīguma principu un Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas (turpmāk – Harta) 17. un 52. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram atbalsta saņēmējam, kas saņem atbalstu par savām uz vairākiem gadiem uzņemtajām agrovides saistībām, ir jāatmaksā viss atbalsts, kas jau ir izmaksāts, tādēļ, ka viņš nav iesniedzis ikgadējo šī atbalsta maksājumu iesniegumu par pēdējo viņa piecu gadu saistību perioda gadu, arī tad, ja:

  • šis piecu gadu periods aizstāj iepriekšējo periodu viņa saimniecības platības palielināšanas dēļ, un
  • šis atbalsta saņēmējs nav pārtraucis pildīt savus pienākumus attiecībā uz tādas platības apsaimniekošanu, kura pieteikta pirms šīs palielināšanas.

Sniedzot atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, EST norādīja, ka apstākļos, kad tāda atbalsta saņēmējs, kurš tam piešķirts kā atlīdzība par viņa uzņemtajām saistībām, tikai daļēji izpilda attiecīgā atbalsta piešķiršanas nosacījumus, nevar pamatot atbalsta turpmāku izmaksu. No Regulas Nr. 817/2004 71. panta 2. punkta izriet, ja izslēgšana no agrovides atbalsta saņemšanas ir notikusi šī atbalsta piešķiršanas nosacījumu neizpildes dēļ, šī atbalsta saņēmējam ir pienākums atmaksāt visas jau izmaksātās summas saistībā ar noraidītajiem pieteikumiem. Turklāt nedz Regulu Nr. 1257/1999 un Nr. 817/2004 mērķis, nedz samērīguma princips, nedz arī Hartas 17. un 52. pants nevar atspēkot šādu Regulas Nr. 817/2004 71. panta 2. punkta interpretāciju.

Ar pilnu sprieduma tekstu iespējams iepazīties http://www.curia.europa.eu/ (lieta Nr. C‑273/15).

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.