Pārskats par Latvijas Republikas dalību Eiropas Savienības Tiesas un Vispārējās tiesas lietās no 2018. gada 1. marta līdz 2019. gada 31. janvārim 17.04.2019


 

Ievads

 

            Šajā ikgadējā pārskatā Tieslietu ministrija sniedz informāciju par Latvijas Republikas dalību Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) un Vispārējās tiesas (abas kopā turpmāk – ES tiesas) lietās laika posmā no 2018. gada 1. marta līdz 2019. gada 31. janvārim ar mērķi iepazīstināt interesentus ar Latvijas Republikas dalības ES tiesās apkopojumu, secinājumiem un katras lietas īsu aprakstu.

            Ņemot vērā, ka pēc 2019. gada 31. janvāra pasludināti EST spriedumi 2 lietās, kurās Latvijas Republika ir piedalījusies, šis pārskats attiecīgi atjaunināts uz 2019. gada 1. martu.

            Ar detalizētu informāciju par katru no lietām var iepazīties EST mājaslapā http://curia.europa.eu/.

 

  1. Latvijas Republikas dalības ES tiesu lietās pārskata apkopojuma tabula

 

Aktīvo lietu* skaita salīdzinājums ar iepriekšējā perioda aktīvo lietu skaitu

 

Pārskata periodā

01.03.2018. – 31.01.2019.

Iepriekšējā periodā01.03.2017. - 28.02.2018.

 

Latvijas

Citu valstu

Latvijas

Citu valstu

Prejudiciālās lietas

9

13

15

9

Tiešās lietas

3

4

0

6

Apelācijas

0

0

0

0

Atzinuma lūgumi

0

1

Kopā:

29

31

*lietas, kuras ir kādā no tiesvedības stadijām vai par kurām attiecīgajā periodā ir pieņemts spriedums

  1. Galvenie secinājumi

 

  1. Latvijas Republikas tiesu aktivitāte samazinājās

Latvijas Republikas tiesu lūgto prejudiciālo nolēmumu skaits, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, ir samazinājies. Šajā periodā prejudiciālo nolēmumu lūgumus EST ir iesniegusi tikai Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, kas arī iepriekšējos periodos bija galvenais prejudiciālo jautājumu uzdevējs. Minētais izskaidrojams ar to, ka ES tiesības pārsvarā regulē jomas, par kurām nacionālā līmenī tiesu lietas izskata tieši administratīvās tiesas. Turklāt Augstākā tiesa ir kasācijas instance un gadījumos, kad rodas šaubas par ES tiesību interpretāciju, tai saskaņā ar LESD 267. pantu ir pienākums uzdot EST prejudiciālu jautājumu.

  1. Lietu skaits, kurās piedalījusies Latvijas Republika, līdzīgs kā iepriekšējā 

pārskata periodā

Gandrīz nemainīgs ir saglabājies lietu skaits, kurās Latvijas Republika aktīvi piedalās. Pārskata periodā tās ir 29 lietas (iepriekšējā pārskata periodā tā bija 31 lieta). Latvijas Republika ir iesaistījusies līdzīgā skaitā prejudiciālā nolēmuma lūgumu lietās, taču palielinājies tiešo lietu skaits, kurās Latvijas Republika ir iesaistījusies. Iepriekšējā pārskata periodā uzsāktajās lietās ir tikuši pieņemti vairāki spriedumi un ģenerāladvokātu secinājumi. 

  1. Piedalīšanās citu valstu prejudiciālo nolēmumu lietās

Pārskata periodā Latvijas Republika ir piedalījusies vairākās citu valstu prejudiciālā nolēmuma lietās,piemēram, C-18/18 Glawischnig-Piesczek, C-25/18 Kerr, apvienotās lietās C‑494/18 un C-453/18 Bondora, C-522/18 Zakład Ubezpieczeń Społecznychu.c.

Lemjot par viedokļa sniegšanu citu valstu prejudiciāla nolēmuma lietās, Latvijas Republika rūpīgi izvērtē, vai pastāv būtiska nepieciešamība iesaistīties konkrētajā lietā, proti, vai tiesvedības potenciālais rezultāts varētu būtiski skart Latvijas Republikas intereses un/vai varētu ietekmēt Latvijas Republikā spēkā esošo regulējumu. Savukārt Latvijas Republikas dalība Latvijas Republikas tiesu prejudiciālo nolēmumu lietās paliek prioritāra, neatkarīgi no ES tiesību jomas, par kuru uzdoti prejudiciālie jautājumi, jo šādas lietas ikvienā gadījumā ietekmē ES tiesību izpratni Latvijas Republikā.

  1. Latvijas Republikas tiešās lietas

Pārskata periodā ir ierosinātas divas tiešo prasību lietas pret Latvijas Republiku – C‑202/18 Rimšēvičs/Latvijaun C-238/18 ECB/Latvija(vēlāk lietas apvienotas vienā lietā). Abas lietas ir saistītas ar Latvijas Bankas prezidenta I. Rimšēviča atstādināšanu no amata, kas piemērota kā drošības līdzeklis kriminālprocesa izmeklēšanas ietvaros. 

Tāpat pārskata periodā Latvijas Republika ir cēlusi tiešo prasību pret Eiropas Komisiju (turpmāk – Komisija), uz kuras pamata ierosināta lieta T-293/18 Latvija/Komisijapar Komisijas nepietiekamu iesaistīšanos zvejas tiesību īstenošanas nodrošināšanā Svalbāras zvejas reģionā.

  1.  Nepieciešamība ieviest EST spriedumus

Jāturpina pievērst uzmanība EST judikatūrai, lai nodrošinātu tās ievērošanu Latvijas Republikā un veiktu nepieciešamos grozījumus nacionālajos tiesību aktos, tādējādi novēršot situācijas, kad pret Latvijas Republiku varētu tikt ierosināta tiesvedība EST.

  1.  Nepieciešamība celt izpratni par Latvijas Republikas dalību EST lietās 

Latvijas Republikas dalība ES tiesas lietās kopumā ļauj valstij paust savu pozīciju par tai aktuāliem un svarīgiem jautājumiem, sniedzot ieguldījumu tostarp Latvijas Republikas pozitīva tēla veidošanai ES. Vēršot ES tiesu uzmanību uz Latvijas Republikai būtiskiem jautājumiem, tiek veicināta arī ES tiesu izpratne par Latvijas Republikas valsts nacionālo tiesību jautājumiem un aizstāvētas Latvijas Republikas intereses ES. Minēto iemeslu dēļ jāatbalsta un jāveicina Latvijas Republikas iesaistīšanās ES tiesu lietās. Kā to parāda šā pārskata rezultāti, jāturpina strādāt pie tiesu informēšanas par prejudiciālo jautājumu iesniegšanu EST.

 

  1. Lietu apskats

 

3.1. Latvijas Republikas dalība prejudiciālā nolēmuma lūguma lietās, kuras ierosinātas pēc Latvijas Republikas tiesu uzdotiem jautājumiem

 

  1. C-329/18 Altic

(tiesvedības stadija: rakstveida apsvērumi)

 

Par darījuma partnera pārbaudes pienākumu pārtikas preču aprites darījumos un tās ietekmi uz priekšnodokļa atskaitīšanu

 

Lietas būtība:Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, lūdzot EST skaidrot, kā ir interpretējams Direktīvas 2006/112/EK[1]168. panta a) punkts un vai atbilstoši tam liegts atskaitīt priekšnodokli, ja nodokļu maksātājs, kas piedalās pārtikas preču apritē, ņemot vērā Regulas Nr. 178/2002[2]mērķi nodrošināt pārtikas nekaitīgumu, nav izrādījis lielāku rūpību darījuma partnera izvēlē, kas pārsniedz parasto darījumu veikšanas praksi. Proti, vai apstākļos, kad nodokļu maksātājs ir pārbaudījis pārtikas kvalitāti, nodokļu maksātājam ir jāveic arī citas pārbaudes. Tāpat lūgts skaidrot, vai Regulas Nr. 852/2004[3]6. pantā un Regulas Nr. 882/2004[4]31. pantā noteiktā prasība par pārtikas apritē iesaistītā uzņēmuma reģistrāciju, interpretējot to kopsakarā ar Direktīvas 2006/112/EK 168. panta a) punktu, uzliek uzņēmuma darījuma partnerim pienākumu pārbaudīt reģistrācijas faktu, un vai šādai pārbaudei ir nozīme, novērtējot to, vai uzņēmuma darījuma partneris zināja vai tam vajadzēja zināt, ka tas iesaistās darījumā ar fiktīvu uzņēmumu, ņemot vērā pamatlietā pārbaudāmo darījumu specifiku.

Pieteicējs SIA "Altic" (turpmāk – Pieteicējs) 2011. gada jūlijā-augustā no SIA "Sakrotex" un 2011. gada oktobrī no SIA "Ulmar" iegādājās rapša sēklas, kuras pieņēma un uzglabāja SIA "Vendo" savās noliktavās. Pieteicējs par minētajiem darījumiem atskaitīja priekšnodokli. Vēlāk Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) nodokļu auditā tika konstatēts, ka minētie darījumi nemaz nav notikuši un ar 2014. gada 14. septembra lēmumu Pieteicējam tika uzlikts pienākums samaksāt pievienotās vērtības nodokli (turpmāk – PVN), soda naudu un kavējuma naudu.

Pieteicējs vērsās tiesā ar lūgumu administratīvo aktu atcelt. Gan Administratīvā rajona tiesa, gan arī Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu apmierināja. Par apelācijas instances tiesas spriedumu VID iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka saskaņā ar Regulu Nr. 178/2002 Pieteicējam bija pienākums pārbaudīt darījumu partnerus, un, to neizdarot, viņš ir iesaistījies PVN sistēmas ļaunprātīga izmantošanā.

 

  1. C-273/18 Kuršu zeme

(tiesvedības stadija: rakstveida apsvērumi)

 

Par priekšnodokļa atskaitīšanas liegumu, iesaistoties simulatīvos darījumos

 

Lietas būtība:Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments, lūdzot sniegt Direktīvas 2006/112/EK[5]168. panta a) punkta interpretāciju priekšnodokļa atskaitīšanas lieguma noteikšanai.

Laikā no 2012. gada februāra līdz decembrim SIA "Kuršu zeme" (turpmāk – Pieteicēja) deklarēja zivju produkcijas iegādes darījumus ar SIA "KF Prema" un atskaitīja par šiem darījumiem priekšnodokli. VID nodokļu auditā konstatēja, ka Pieteicējas deklarētie darījumi ar SIA "KF Prema" nav faktiski notikuši, bet gan attiecīgās preces Pieteicēja faktiski ieguvusi no cita uzņēmuma, tās pati arī atvedot uz savu ražošanas cehu. VID konstatēja vairāku secīgu attiecīgo preču pārdošanas darījumu noformēšanu starp vairākiem uzņēmumiem, kur darījumu ķēdē iesaistītie uzņēmumi SIA "SL Indrustry", SIA "Forest Management", SIA "Viva" un SIA "KF Prema" faktiski nekādas darbības minēto darījumu īstenošanā neveica, un šo personu vārdā tikai noformēti preču pavaddokumenti. VID secināja, ka Pieteicēja nevarēja nezināt par simulatīvu darījumu ķēdes noformēšanu, un ilgstoši un sistemātiski samazināja budžetā maksājamo PVN, veicot priekšnodokļa atskaitījumus par faktiski nenotikušiem darījumiem. Ievērojot minētos secinājumus, VID koriģēja Pieteicējas PVN deklarācijas, samazinot Pieteicējas deklarēto priekšnodokli.

Administratīvais process iestādē noslēdzās ar VID 2014. gada 29. aprīļa lēmumu Nr. 22.7/L-12037. Pieteicēja minēto lēmumu pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā, kas ar 2014. gada 16. decembra spriedumu pieteikumu noraidīja. Arī izskatot lietu apelācijas kārtībā, Administratīvā apgabaltiesa ar 2016. gada 8. jūnija spriedumu pieteikumu noraidīja. Par minēto spriedumu Pieteicēja iesniedza kasācijas sūdzību, kuras izskatīšanā Latvijas Republikas Augstākās tiesas administratīvo lietu departamentam radās šaubas par to, vai priekšnodokļa atskaitīšanas liegums ir pamatots.

 

  1. C-651/16DW

(tiesvedības stadija: spriedums)

 

Par maternitātes pabalsta aprēķinu gadījumā, kad persona ir bijusi nodarbināta ES institūcijā un bijusi apdrošināta ES kopīgajā apdrošināšanas shēmā

 

Lietas būtība:Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments lietā par maternitātes pabalsta aprēķina noteikšanu personai, kas pirms tam bijusi nodarbināta ES institūcijā, kā arī apdrošināta ES kopīgajā apdrošināšanas shēmā. Proti, vai ES tiesībām ir atbilstošs tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas paredz, ka no maternitātes pabalsta apmēra noteikšanai izmantojamās vidējās iemaksu algas aprēķina 12 mēnešu perioda netiek izslēgti tie mēneši, kuros persona ir bijusi nodarbināta ES institūcijā un bijusi apdrošināta ES kopīgajā apdrošināšanas shēmā, bet, atzīstot, ka šajā periodā persona nav bijusi sociāli apdrošināta Latvijas Republikā, pielīdzinot viņas ienākumus valstī noteiktajai vidējai iemaksu algai, kas var ievērojami samazināt piešķirtā maternitātes pabalsta apmēru salīdzinājumā ar to iespējamo pabalsta apmēru, ko persona būtu varējusi saņemt, ja aprēķina periodā nebūtu devusies strādāt uz ES institūciju, bet būtu bijusi nodarbināta Latvijas Republikā.

  • 2018. gada 5. martā EST pasludināja spriedumu, ar kuru tika atzīts, ka Latvijas Republikas tiesiskais regulējums, kas paredzēja, ka gadījumā, ja persona 12 mēnešu atsauces laikposmā nav bijusi reģistrēta kā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēja tāpēc, ka ir bijusi nodarbināta ES iestādē, viņa tiek pielīdzināta personai, kas nav nodarbināta vispār, un viņai tiek piešķirts maternitātes pabalsts minimālā apmērā, ir šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai. EST spriedumā noradīja, ka šāds tiesiskais regulējums var radīt šķērsli un atturēt no profesionālās darbības veikšanas ārpus dalībvalsts vai nu citā dalībvalstī, vai ES iestādē, vai citā starptautiskā organizācijā, ja darba ņēmēja, kas iepriekš vai vēlāk ir bijusi apdrošināta attiecīgās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, atbilstoši šai sistēmai saņem ievērojami zemāka apmēra pabalstu salīdzinājumā ar to, uz kuru tai būtu bijušas tiesības, ja viņa nebūtu izmantojusi savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.

Tāpat EST nekonstatēja, ka pastāvētu attaisnojumi šāda pārvietošanās brīvības šķēršļa esamībai. EST spriedumā norādīja, ka Latvijas Republika nav iesniegusi konkrētus pierādījumus, ar kuriem varētu tikt pamatots tas, ka pārvietošanās brīvība ierobežota tāpēc, lai garantētu valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas stabilitāti. EST arī nepiekrita Latvijas Republikas viedoklim par tiešas saiknes starp veiktajām iemaksām un piešķirto pabalsta apmēru kā attaisnojumu attiecīgajam regulējumam, jo pati pabalsta piešķiršana nav pakļauta nosacījumiem par jebkāda veida pienākumu veikt iemaksas. Tādējādi EST atzina, ka Latvijas Republikas tiesiskais regulējums jautājumā par materinitātes pabalsta aprēķināšanu personai, kas bijusi nodarbināta ES institūcijā un bijusi apdrošināta ES kopīgajā apdrošināšanas sistēmā, ir pretrunā LESD 45. pantam.

 

 

 

 

  1. C-120/17Ministru kabinets

(tiesvedības stadija: spriedums)

 

Par priekšlaicīgas pensionēšanas atbalstu un tiesiskās paļāvības principu

 

Lietas būtība:Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Satversmes tiesa, kurai radās šaubas par Regulas Nr. 1257/1999[6]tiesību normu interpretāciju. Ministru kabinets 2004. gada 30. novembrī izdeva noteikumus Nr. 1002 "Kārtība, kādā ieviešams programmdokuments "Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.–2006. gadam"" (turpmāk – Noteikumi Nr. 1002), kas stājās spēkā 2004. gada 7. decembrī. Šie noteikumi apstiprina programmdokumentu "Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.–2006. gadam" (turpmāk – Lauku attīstības plāns) un nosaka tā ieviešanas kārtību.

Komisija 2004. gada 30. jūnijā pieņēma lēmumu "Par "Latvijas lauku attīstības programmēšanas dokumenta 2004. – 2006. gada programmēšanas periodam" apstiprināšanu". Šā Komisijas apstiprinātā dokumenta pamatā ir Lauku attīstības plāns tādā pašā redakcijā, kādā tika ieviesti Noteikumi Nr. 1002, un ietvēra nosacījumu par pasākuma "Priekšlaicīgā pensionēšanās" (turpmāk – Pasākums) ietvaros piešķirtā atbalsta mantošanu. 2011. gada 19. oktobra Komisijas Lauku attīstības komitejas sanāksmē tika secināts, ka priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta mantošana neatbilst Regulas Nr. 1698/2005 noteikumiem.

Ar Ministru kabineta 2015. gada 14. aprīļa noteikumiem Nr. 187 "Grozījums Ministru kabineta 2004. gada 30. novembra noteikumos Nr. 1002 "Kārtība, kādā ieviešams programmdokuments" Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.–2006. gadam""" (turpmāk – Noteikumi Nr. 187) ir svītroti Lauku attīstības plāna 12.3.2. apakšnodaļas sadaļas "Priekšlaicīga pensionēšanās" a) apakšpunkta vārdi "Ja atbalsta saņēmējs mirst periodā, kurā ir spēkā noslēgtais līgums par priekšlaicīgās pensijas saņemšanu, viņa ikmēneša pensiju par atlikušo periodu turpina izmaksāt personai, kurai saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem ir apstiprinātas mantojuma tiesības". Apstrīdētā norma stājās spēkā 2015. gada 30. aprīlī. Jau pēc apstrīdētās normas pieņemšanas 2015. gada 11. maijā Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektoriāts nosūtīja Ministru kabinetam vēstuli, atkārtoti apstiprinot Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē pausto nostāju un norādot, ka atbalsts Pasākuma ietvaros nav attiecināms uz saimniecības atdevēja mantiniekiem un ka pēc 2011. gada 19. oktobra nav paredzētas jaunas saistības, kurās iekļauta mantošanas klauzula.

Mutvārdu process:2018. gada 17. janvārī norisinājās mutvārdu sēde lietā. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot rakstveida apsvērumos pausto nostāju, kā arī atbildot uz EST uzdotajiem jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi:2018. gada 30. maijā ģenerāladvokāts Paolo Mengoci (Paolo Mengozzi) sniedza savus secinājumus lietā.

  • 2018. gada 7. augustā EST pasludināja spriedumu, ar kuru tika atzīts, ka Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pants liedz dalībvalstīm, kad tās īsteno šos pantus, veikt pasākumus, kas ļautu mantot priekšlaicīgas pensionēšanās atbalstu. Vienlaikus izskatāmajā lietā EST atzina, ka Latvijas Republikas normatīvais regulējums atbalsta saņēmēju mantiniekiem ir radījis tiesisko paļāvību.

EST spriedumā secināja, ka Regulas Nr. 1257/1999 10.-12. pantā nav aplūkots atbalsta saņēmēja nāves gadījums, un šīs normas nedz atļauj, nedz aizliedz iespēju mantot tiesības uz priekšlaicīgas pensionēšanās atbalsta saņemšanu. Tomēr, lai arī Regulas Nr. 1257/1999 10.‑12. panta elementi, tos aplūkojot izolēti, varētu vedināt domāt, ka dalībvalstīm rīcības brīvības ietvaros ir atļauts paredzēt priekšlaicīgas pensionēšanās atbalsta mantošanu, priekšlaicīgas pensionēšanās atbalsta pasākuma mērķu kontekstā šie panti jāsaprot tādējādi, ka tie neļauj dalībvalstīm paredzēt minētā atbalsta mantošanu. Vērtējot Regulas Nr. 1257/1999 noteikumus kopsakarā, secināms, ka priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsts tiek piešķirts lauku saimniecības atdevējam atbilstoši nosacījumiem, kuriem ir stingri personiska saikne ar viņu, kā arī šā atbalsta galvenais mērķis nav papildināt atdevēja ienākumu, tāpēc atbalsta personiskā rakstura dēļ lauku saimniecības atdevēja nāves gadījumā tas nevar tikt nodots viņa mantiniekiem.

EST spriedumā atzina, ka Latvijas Republikas rīcība – Noteikumi Nr. 1002 un līgumi par Lauku atbalsta dienesta priekšlaicīgas pensionēšanās atbalsta piešķiršanu – ir radījusi priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta saņēmēju lauksaimnieku mantiniekiem pamatotu un tiesisku paļāvību uz to, ka šis atbalsts ir mantojams. Turklāt EST atzina, ka Komisijas Lauku attīstības komitejas 2011. gada 19. oktobra sanāksmē pieņemtie secinājumi neatstāj ietekmi uz tiesisko paļāvību, uz kuru var atsaukties priekšlaicīgas pensionēšanās atbalsta saņēmēju lauksaimnieku mantinieki, jo šie secinājumi bija adresēti tikai dalībvalstīm un tie nav izraisījuši grozījumu tiesiskajā regulējumā, kurā bija paredzēta priekšlaicīgas pensionēšanās atbalsta mantošana pirms 2015. gada 14. aprīlī veiktās Noteikumu Nr. 187 pieņemšanas. Papildus tam EST norādīja, ka no mantiniekiem nevarēja prasīt, lai viņi paši būtu ieguvuši informāciju par Komisijas Lauku attīstības komitejas secinājumu saturu.

 

  1. C-154/17E LATS

(tiesvedības stadija: spriedums)

 

Par dārgmetālu izstrādājumu tālākpārdošanu

 

Lietas būtība:Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākā tiesa lietā, kur radās strīds starp SIA "E LATS" (turpmāk – Pieteicēja) un VID. Pieteicēja ir PVN maksātāja un veic aizdevumu izsniegšanu privātpersonām, kas nav PVN maksātāji, pret dārgmetālu un to izstrādājumu ķīlu (zeltlietām un sudrablietām – ķēdītēm, kuloniem, gredzeniem, laulību gredzeniem, karotēm, zobu materiāliem u.tml.). Neizpirktās ķīlas vai uzpirktos dārgmetālus (to izstrādājumus), sašķirotus pēc to provēm un dārgmetāla, Pieteicēja tālāk pārdeva uz svara citiem komersantiem – ar PVN apliekamām personām. VID veica Pieteicējas PVN auditu un secināja, ka Pieteicēja pārdod tālāk dārgmetālu izstrādājumus kā lūžņus, nevis kā lietotas mantas un Pievienotās vērtības nodokļa likuma 138. pantā noteiktais īpašais nodokļa piemērošanas režīms nav piemērojams. VID ar 2015. gada 25. maija lēmumu Nr. 22.7/L-21237 noteica Pieteicējai papildu PVN saistības. 

Mutvārdu process:2018. gada 25. janvārī norisinājās mutvārdu sēde lietā. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot rakstveida apsvērumos pausto nostāju, kā arī atbildot uz EST jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi:2018. gada 10. aprīlī ģenerāladvokāts Mihails Bobeks (Michail Bobek) sniedza savus secinājumus lietā.

  • 2018. gada 11. jūlijā EST pasludināja spriedumu, kurā, balstoties uz Direktīvas 2006/112/EK mērķi, EST veica jēdziena "lietotas preces" interpretāciju. EST spriedumā norādīja, ka no Direktīvas 2006/112/EK preambulas 51. apsvēruma izriet, ka peļņas daļas režīms ir domāts, lai izvairītos no nodokļu dubultās uzlikšanas un konkurences izkropļojumiem attiecība uz nodokļa maksātajiem lietotu preču, mākslas darbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu jomā. Dārgmetāli un dārgakmeņi no peļņas daļas režīma ir izslēgti, jo vērtība, kas piešķirama dārgmetāliem un dārgakmeņiem, neizriet vienīgi no to kā izejmateriālu lietderības citu preču izgatavošanai, bet galvenokārt atkarīga no to dabiskās vērtības, kas tiem var tikt piešķirta. Šādas lietas ir dārgmetālu vai dārgakmeņu tirgu realizējamas finanšu vērtības, un to dabiskā vērtība nepazūd, jo minētie materiāli un akmeņi var būt vairākkārtīgas izmantošanas priekšmets tāpēc, ka šos materiālus var viegli atgūt un pārveidot, vienlaikus saglabājot to vērtību.

EST spriedumā uzsvēra, ka, lai arī dalībvalstīm ir piešķirtas pilnvaras definēt jēdzienu "dārgmetāli vai dārgakmeņi", nav pieļaujams, ka šādas definēšanas rezultātā tiktu ne tikai apdraudēts ES likumdevēja izveidotās atkāpes formulējums, bet arī Direktīvas 2006/112/EK īstenojamie mērķi un kopējai PVN sistēmai raksturīgais nodokļu neitralitātes princips. Līdz ar to EST ieskatā, lai izstrādājumus, kas veidoti no dārgmetāliem vai dārgakmeņiem, varētu ietilpināt kategorijā "lietotas preces" Direktīvas 2006/112EK 311. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē, attiecībā uz kurām var tikt piemērots īpašais peļņas daļas režīms, nevis kategorijā "dārgmetāli vai dārgakmeņi", kuri ir izslēgti no šī īpašā režīma, ir nepieciešams, lai šim izstrādājumam būtu bijusi kāda cita funkcija, kas nav tā sastāvā esošajiem materiāliem raksturīgā funkcija, lai tas būtu saglabājis šo funkciju un lai tas būtu derīgs turpmākai lietošanai vai nu bez pārveidojumiem, vai pēc remonta. Savukārt gadījumā, ja izstrādājumam nav citas funkcijas, kas nav tā sastāvā esošo materiālu dabiskā funkcija, vai ja tas nespēj pildīt šādu citu funkciju, attiecīgajam izstrādājumam nevar tikt piemērots īpašais peļņas daļas režīms, jo tas vairs neatrodas tajā pašā ekonomiskajā apritē un tā vienīgā lietderība būs tikt pārveidotam par jaunu izstrādājumu, kurš nonāks jaunā ekonomiskajā apritē, kā rezultātā pazūd dubultas nodokļu uzlikšanas risks, kas ir peļņas daļas režīma ieviešanas pamatā.

Lai konkrētā gadījumā noteiktu, vai tālāk pārdota prece ietilpst "lietotu preču" vai "dārgmetālu un dārgakmeņu" kategorijā, ir jāvērtē visi objektīvie apstākļi, kādos noticis tālākpārdošanas darījums. Tomēr ar nodokli apliekamās personas, kura piedalās darījumā, nodoma ņemšana vērā ir pretēja kopējās PVN sistēmas mērķiem nodrošināt tiesisko drošību un sekmēt PVN piemērošanai vajadzīgos pasākumus, ievērojot attiecīga darījuma objektīvo raksturu. Objektīvas iezīmes, kuras var tikt ņemtas vērā šādā izvērtējumā, ir attiecīgo izstrādājumu noformējums, šo izstrādājumu vērtības noteikšanas metode un rēķinu sagatavošanas metode.

 

  1. C-345/17Buivids

(tiesvedības stadija: ģenerāladvokāta secinājumi)

 

Par personas datu apstrādi, ievietojot videomateriālu youtube.com

 

Lietas būtība:Prejudiciālos jautājumus EST uzdeva Latvijas Republikas Augstākā tiesa par Direktīvas 95/46/EK[7]interpretāciju. Pamatlietā Sergejs Buivids, atrodoties Valsts policijas iecirkņa telpās, nofilmēja savu paskaidrojumu pieņemšanu administratīvā pārkāpuma lietvedības procesā. Uzfilmētajā videomateriālā redzami un dzirdami policijas darbinieki. Pieteicējs videomateriālu ievietoja interneta vietnē www.youtube.com

Datu valsts inspekcija (turpmāk – DVI) ar 2013. gada 30. augusta lēmumu Nr. 2-16417 konstatēja, ka pieteicējs ir pārkāpis Fizisko personu datu aizsardzības likuma (turpmāk – FPDAL) 8. panta pirmo daļu, jo nav sniedzis policijas darbiniekiem kā datu subjektiem šajā tiesību normā noteikto informāciju par paredzēto personas datu apstrādes mērķi. Pieteicējs arī DVI nav sniedzis informāciju par videomateriāla ieguves un ievietošanas interneta vietnē mērķi, kas apliecinātu iecerētā mērķa atbilstību FPDAL. Tāpēc DVI lūdza pieteicēju nodrošināt, lai www.youtube.comun citās interneta vietnēs videomateriāls tiktu dzēsts.

Pieteicējs vērsās tiesā, lūdzot DVI lēmumu atzīt par prettiesisku un atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Pieteikumā norādīts, ka pieteicējs ar videomateriālu mēģinājis pievērst sabiedrības uzmanību, pieteicējaprāt, prettiesiskai policijas darbībai. Administratīvā rajona tiesa pieteikumu noraidīja, un to vēlāk noraidīja arī Administratīvā apgabaltiesa. Pieteicējs iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka tiesības publiskot videomateriālu izriet no viņa tiesībām uz vārda brīvību. 

Mutvārdu process:2018. gada 21. jūnijā norisinājās mutvārdu sēde lietā. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot rakstveida apsvērumos pausto nostāju, kā arī atbildot uz EST jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi:2018. gada 27. septembrī ģenerāladvokāte Eleanora Šarpstone (Eleanor Sharpston) sniedza savus secinājumus lietā.

  • 2019. gada 14. februārī EST pasludināja spriedumu, atzīstot, ka policijas darbinieku filmēšana, tiem pieņemot paskaidrojumus policijas iecirknī, un šādi veiktā videoieraksta publicēšana interneta vietnē, kurā lietotājs var nosūtīt un apskatīt videoierakstus un dalīties ar tiem, ietilpst Direktīvas 95/46 piemērošanas jomā, taču S. Buivida veiktās darbības varētu tikt atzītas par "žurnālistikas darbību", ja no minētā videoieraksta izriet, ka tā filmēšanas un publicēšanas vienīgais mērķis bija publiskot informāciju, viedokļus vai idejas. EST norādīja, ka to var noteikt tikai iesniedzējtiesa, taču sniedza vadlīnijas, kā būtu veicama S. Buivida veikto darbību pārbaude.

EST vērsa uzmanību uz to, ka apstāklis, ka S. Buivids nav žurnālists, neizslēdz žurnālistikas noteikumu attiecināšanu uz viņu, kā arī apstāklis, ka informācija ir izplatīta netradicionālā veidā, proti interneta vietnē www.youtube.com, nevar liegt to kvalificēt kā tādu, kas veikta tikai "žurnālistikas nolūkiem". Vienlaikus EST norādīja, ka "žurnālistikas darbība"neattiecas uz jebkuru internetā publicēto informāciju, kas ietver personas datus. Tāpat EST uzsvēra, ka tiesību uz privāto dzīvi, no vienas puses, un tiesību uz vārda brīvību, no otras puses, līdzsvara noteikšanai tiesai ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas izstrādātie kritēriji – pienesums sabiedrības interešu debatēs, skarto personu publiskas atpazīstamības pakāpe, reportāžas priekšmets, attiecīgās personas iepriekšējā rīcība, publikācijas saturs, forma un sekas, veids un apstākļi, kādos tika iegūta informācija, kā arī šīs informācijas ticamība.

 

  1. C-639/17KPMG Baltics

(tiesvedības stadija: spriedums)

 

Par jēdzienu "pārveduma rīkojums"

 

Lietas būtībaPrejudiciālos jautājumus EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Prasītājam SIA "Ķipars AI" (turpmāk – Ķipars AI) bija atvērts norēķinu konts AS "Latvijas Krājbanka" (turpmāk – Krājbanka), un 2011. gada 17. novembrī plkst. 13.03 Ķipars AI rakstveidā iesniedza bankai maksājuma rīkojumu par 422 244,83 europārskaitījumu uz Ķipars AI norēķinu kontu citā kredītiestādē. Maksājuma rīkojumu parakstīja gan Ķipars AI, gan bankas darbinieks, un tajā kā valutēšanas datums tika norādīts 2011. gada 21. novembris. Tajā pašā dienā, 17. novembrī, Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk – FKTK) plkst. 17.40 pieņēma lēmumu, saskaņā ar kuru Krājbankai tika noteikts aizliegums veikt debeta operācijas jebkurā valūtā par summu, kas pārsniedz 100 000 euro. Lēmums tika balstīts uz faktu, ka Krājbankas lielākajam akcionāram tika apturēta darbība un pastāvēja draudi par pārmērīgu noguldījumu aizplūšanu. Līdz ar to Ķipars AI nauda 2011. gada 21. novembrī tika atgriezta kontā.

Ķipars AI vērsās Rīgas apgabaltiesā, lūdzot uzlikt par pienākumu Krājbankai izpildīt maksājuma rīkojumu. Ķipars AI norādīja, ka maksājuma rīkojums jau tika akceptēts, un uz to neattiecas FKTK pieņemtais lēmums, un līdz ar to ir nepamatoti iekļaut naudas līdzekļus kredītiestādes kopējā kreditoru masā maksātnespējas procesā. Savukārt SIA "KPMG Baltics", kas veic Krājbankas maksātnespējas administrēšanu un īsteno Krājbankas pārstāvību maksātnespējas laikā, norādīja, ka valutēšanas datums ir uzskatāms par darījuma pabeigšanas brīdi, tādējādi darījums faktiski bija jāveic pēc FKTK lēmuma, un kredītiestāde to nebija tiesīga darīt. 

Spriedums:2019. gada 17. janvārī EST pasludināja spriedumu, atzīstot, ka tāds maksājuma rīkojums, kādu Ķipars AI veica pamatlietā un kas attiecas uz naudas līdzekļu pārskaitījumu uz citu kredītiestādi, neietilpst jēdzienā "pārveduma rīkojums" Direktīvas 98/26/EK tvērumā, un tāpēc tas neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Šāds EST secinājums ir pamatots ar Direktīvas 98/26/EK mērķi – samazināt sistēmisko risku un nodrošināt maksājumu sistēmu un vērtspapīru darījumu norēķinu stabilitāti, līdz minimumam ierobežojot traucējumus, ko šādai sistēmai rada maksātnespējas procedūra pret kādu no tās dalībniekiem.

EST spriedumā skaidroja, ka jēdziens "pārveduma rīkojums" attiecas tikai uz norādījumiem, kuri rada finanšu saistības un kurus šādas sistēmas dalībnieki tās ietvaros sniedz citiem dalībniekiem, kam ir pienākums tos izpildīt. Šāds jēdziens neattiecas uz norādījumiem, kuri rada finanšu saistības un kurus ir sniegušas trešās personas ārpus šādas sistēmas, jo norādījumu, kas rada finanšu saistības, bet ko nav ievadījis kāds no tās dalībniekiem, neizpilde maksātnespējas procedūras dēļ nerada sistēmisku risku un neietekmē šādas sistēmas stabilitāti.

EST spriedumā arī norādīja, ka Ķipars AI neatbilst nevienam no Direktīvas 98/26/EK 1. panta f) apakšpunktā izsmeļoši uzskaitītajiem subjektiem, uz kuriem attiecas sistēmas dalībnieka jēdziens. Tāpat Ķipars AI nevar tikt atzīts par "netiešo dalībnieku", kuram būtu piešķirtas sistēmas dalībnieka tiesības, jo Latvijas Republika nav izmantojusi noteikt netiešajiem dalībniekiem šādas tiesības saistībā ar sistēmas risku, kā arī Ķipars AI neatbilst Direktīvas 98/26/EK 2. panta g) apakšpunkta ietvertajam jēdzienam "netiešais dalībnieks".

 

  1. C-648/17Balcia Insurance

(tiesvedības stadija: spriedums)

 

Par jēdzienu "transportlīdzekļa lietošana"

 

Lietas būtībaPrejudiciālos jautājumus EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākā tiesa. "Balcia Insurance" SE (pirms nosaukuma maiņas – Eiropas komercsabiedrība "BTA Insurance Company" SE) (turpmāk – BTA) cēla prasību pret apdrošināšanas akciju sabiedrību "Baltijas Apdrošināšanas Nams" (turpmāk – Baltijas Apdrošināšanas Nams), lūdzot piedzīt zaudējumu atlīdzību sakarā ar tās izmaksāto apdrošināšanas atlīdzību.  

Apdrošināšanas atlīdzība izmaksāta saistībā ar negadījumu, kad zaudējumi nodarīti transportlīdzeklim VW Passat. Pie lielveikala esošajā autostāvvietā piebraukušā un apstādinātā transportlīdzekļa Škoda Octavia pasažieris, atverot automašīnas aizmugurējās labās puses durvis, saskrāpēja blakus stāvošā transportlīdzekļa VW Passat kreisās puses aizmugurējo spārnu.

Ceļu satiksmes negadījuma apstākļi tika fiksēti, aizpildot saskaņoto paziņojumu. Škoda Octavia vadītājs, aizpildot saskaņoto paziņojumu par ceļu satiksmes negadījumu, atzina savu vainu. BTA, pamatojoties uz brīvprātīgās apdrošināšanas līgumu (KASKO) un atskaitot tajā paredzēto pašrisku, transportlīdzekļa VW Passat īpašniekam izmaksāja 47,42 latus (kas pēc Latvijas Bankas noteiktā valūtas kursa ir 67,47 euro). BTA lūdza Baltijas Apdrošināšanas Namu (kā transportlīdzekļa Škoda Octavia īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošinātāju) atlīdzināt radušos izdevumus minētās summas apmērā.  

Baltijas Apdrošināšanas Nams atteica atlīdzināt pieprasīto summu, norādot, ka negadījums, kas noticis, abiem transportlīdzekļiem stāvot, nav atzīstams par apdrošināšanas gadījumu Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (turpmāk – OCTA) likuma izpratnē.

Spriedums: 2018. gada 15. novembrī EST pasludināja spriedumu, ar kuru noteikts, ka Direktīvas 72/166/EEK 3. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētajā jēdzienā "transportlīdzekļu lietošana"ietilpst situācija, kad stāvvietā novietota transportlīdzekļa pasažieris, atverot šī transportlīdzekļa durvis, ir saskrāpējis un bojājis tam blakus stāvošo transportlīdzekli.

EST pie šādiem secinājumiem nonākusi, atzīstot, ka transportlīdzekļa durvju atvēršana ir tā izmantošana, kas atbilst transportlīdzekļa funkcijai, un ka minēto secinājumu neietekmē tas, vai transportlīdzeklis negadījuma brīdī bija novietots stāvēšanai un ka tas atradās stāvvietā. Turklāt transportlīdzekļu izmantošana ir ne tikai to vadīšana, bet tā ietver arī darbības, ko parasti veic pasažieri. Tāpat EST spriedumā uzsvērusi, ka ES tiesiskais regulējums transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas jomā nepieļauj, ka apdrošinātāja pienākums atlīdzināt zaudējumus tādā ceļu satiksmes negadījumā cietušajam, kurā ir iesaistīts apdrošināts transportlīdzeklis, būtu izslēgts, ja šo negadījumu ir izraisījusi persona, kas nav tā, kura ir paredzēta apdrošināšanas polisē (piemēram, pasažieris).

 

  1. C-1/18Oriola Rīga

(tiesvedības stadija: ģenerāladvokāta secinājumi)

 

Par cenu atlaidēm preču muitas vērtības kontekstā

 

Lietas būtība:Prejudiciālos jautājumus EST iesniedza Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Izskatāmās lietas ietvaros pastāv šaubas, vai konkrētajā gadījumā, nosakot ievesto preču vērtību atbilstoši Regulas Nr. 2913/92[8](turpmāk – Muitas kodekss) 30. panta 2. punkta c) apakšpunktam un Regulas Nr. 2454/93[9](turpmāk – Muitas kodeksa īstenošanas regula) 152. panta 1. punkta b) apakšpunktam, jāņem vērā arī tās cenu atlaides (preču cenrāža samazinājums, kas piešķirts klientam noteiktā laikā un pie noteiktiem nosacījumiem).

2005. gadā SIA "Oriola Rīga" (turpmāk – Pieteicēja) un Indijas uzņēmums "Ranbaxy Laboratories Ltd" (turpmāk – Ranbaxy Laboratories) noslēdza konsignācijas līgumu, ar kuru Ranbaxy Laboratoriesiecēla Pieteicēju par ekskluzīvu konsignācijas preču krājumu pakalpojumu sniedzēju Latvijas Republikā, Lietuvas Republikā un Igaunijas Republikā. Pieteicēja, atbilstoši noslēgtajam konsignācijas līgumam, ieveda Latvijā Ranbaxy Laboratoriesmedikamentus, uzglabāja tos savā noliktavā un atbilstoši Ranbaxy Laboratoriesnorādēm pārdeva minētā Indijas uzņēmuma klientiem, vispirms izpārdodot senāk ievestās preces ar īsāko derīguma termiņu.

Piesakot preces muitas procedūrai, Pieteicēja aizpildīja muitas deklarācijas, kurās norādīja sevi kā preču saņēmēju un deklarētāju. Importēto preču muitas vērtību Pieteicēja aprēķināja atbilstoši Muitas kodeksa 29. panta 1. punktā ietvertajai darījuma vērtības metodei. Muitas vērtība tika aprēķināta, izmantojot muitas iestādē iesniegtās Ranbaxy Laboratoriesmuitas vajadzībām izrakstītās pro-formas pavadzīmes, kurās bija norādīta informācija par importēto preču veidu, artikulu, vienas vienības aktuālo tirgus cenu un kopējo cenu.

VID, veicot Pieteicējai muitas nodokļa un citu muitas iestāžu administrējamo nodokļu aprēķināšanas, maksāšanas un uzskaites auditu, konstatēja, ka Pieteicēja nepareizi noteikusi ievesto preču muitas vērību. VID norādīja, ka konkrētajā gadījumā ievesto preču muitas vērtība nosakāma saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ņemot vērā to informāciju par strīdus preču pārdošanu, kas norādīta tajos rēķinos, kurus Ranbaxy Laboratoriesizrakstīja pieteicējai pēc šo preču pārdošanasRanbaxy Laboratoriesklientiem. Tāpat VID uzskatīja, ka minētajos rēķinos norādītā strīdus preču pārdošanas cena ņemama vērā bez cenu atlaidēm, kuras Ranbaxy Laboratoriespiešķīra saviem klientiem, bet, nosakot strīdus preču vērtību, atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktam VID ņēma vērā tādus strīdus preču pārdošanas darījumus, kas notikuši 1-2 gadus pēc strīdus preču ievešanas, tātad ievērojami pārsniedzot Muitas kodeksa īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikto 90 dienu termiņu.

Administratīvā apgabaltiesa VID lēmumu atzina par pareizu, bet Pieteicēja par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību. 

Mutvārdu process: 2018. gada 29. novembrī norisinājās mutvārdu sēde lietā. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot rakstveida apsvērumos pausto nostāju, kā arī atbildot uz EST jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi:2019. gada 24. janvārī ģenerāladvokāts Nils Vāls (Nils Wahl) lietā sniedza savus secinājumus.

 

3.2. Latvijas Republikas dalība prejudiciālā nolēmuma lūguma lietās, kuras ierosinātas pēc citu ES dalībvalstu tiesu uzdotiem jautājumiem

 

  1. C-18/18 Glawischnig-Piesczek

(tiesvedības stadija: mutvārdu process)

 

Par "identiski formulētas vai līdzīgas nozīmes" prettiesiskas informācijas dzēšanas pienākumu Facebook

 

Lietas būtība:Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Oberster Gerichtshof(Austrijas tiesa), lūdzot EST sniegt skaidrojumu par Direktīvas 2000/31/EK[10]15. panta 1. punkta interpretāciju saistībā ar mitināšanas pakalpojuma sniedzēja pienākumiem izņemt ne tikai Direktīvas 2000/31/EK 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto informāciju, bet arī citu identiski formulētu informāciju visā pasaulē vai, ko sniedzis attiecīgais lietotājs attiecīgajā dalībvalstī. 

2016. gadā Facebookreģistrēts privāts lietotājs savā profila vietnē ievietoja rakstu, kurš tika pārpublicēts no kādas citas tīmekļa vietnes, kurā bija Nationalrat(Nacionālās padomes) deputātes un Austrijas Zaļās partijas frakcijas vadītājas Parlamentā Eva Glawischnig-Piesczek(turpmāk – Prasītāja) fotoattēls ar pievienotu tekstu "Zaļie: bēgļiem jāsaglabā minimālais nodrošinājums", kā arī "Pret tumšiem plāniem: "Mēs izdarīsim visu, lai pret to cīnītos arī juridiski"". Tekstam tika pievienots arī komentārs, kurā Prasītāja tika nosaukta par "nelietīgo tautas nodevēju", "korumpēto muļķi" un "fašisti". Pēc minētā ieraksta Prasītāja nosūtīja Amerikas Savienoto Valstu uzņēmuma Facebook Inc.meitasuzņēmumam Facebook Ireland Limited(turpmāk – Atbildētājs) vēstuli, aicinot ierakstu izņemt un paziņot lietotāja, kurš rakstu ievietoja, personas datus. Uz vairākkārtējām vēstulēm Atbildētājs sākumā neatbildēja un Prasītāja vērsās tiesā. Tiesa izdeva rīkojumu par pagaidu noregulējumu, kurā tika noteikts ierakstu izņemt Austrijas ģeogrāfiskajās robežās. Pagaidu noregulējums tika piemērots Prasītājas prasības par rīcības izbeigšanu ietvaros, kuros viņa norādīja, ka ar ierakstu tiek pārkāptas viņas tiesības uz savu attēlu, kā arī minētais ieraksts negatīvi ietekmē viņas reputāciju. Prasītāja norādīja, ka šādu ierakstu nevar attaisnot ar vārda brīvību un Atbildētājs būtu varējis viegli šādu ierakstu konstatēt un izdzēst jau iepriekš.

Atbildētājs norādīja uz mitināšanās pakalpojuma sniedzēja ierobežoto atbildību par šādiem ierakstiem, kuru pamato arī Direktīvas 2000/31/EK normas. Proti, Atbildētāja ieskatā Direktīvas 2000/31/EK 15. pants paredz, ka dalībvalstis neuzliek pakalpojumu sniedzējam vispārējas saistības pārraudzīt informāciju, ko tas pārraida vai uzglabā. Ierakstu attaisnojot arī vārda brīvība un Prasītājas amats, proti, politiķu darbību apspriešana veido sabiedrības politisko debati. Atbildētājs Prasītājas lūgumu aizliegt Atbildētājam publicēt un/vai izplatīt šādus un līdzīgas nozīmes apgalvojumus uzskatīja par nesamērīgu lūgumu un pretēju Direktīvas 2000/31/EK normām.

Mutvārdu process: 2019. gada 13. februārī norisinājās mutvārdu sēde lietā.

 

 

 

  1. C-25/18 Kerr

(tiesvedības stadija: ģenerāladvokāta secinājumi)

 

Par piekritību un piemērojamo likumu strīdos, kas izriet no nepersonificētas biedrības lēmumiem

 

Lietas būtība:Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Okrazhen sad Blagoevgrad(Bulgārijas apgabaltiesa), lūdzot EST sniegt skaidrojumu par starptautiskās jurisdikcijas un piemērojamā likuma noteikšanu gadījumā, ja strīda pamatā ir nepersonificētas biedrības lēmumi, proti, vai jāpiemēro Regulas Nr. 1215/2012[11]7. panta 1. punkta a) apakšpunkts, Regula Nr. 593/2008 (Roma I)[12], Regula Nr. 864/2007 (Roma II)[13]. Tāpat Bulgārijas apgabaltiesa lūgusi skaidrot, vai nepersonificētu biedrību lēmumi par izdevumiem saistībā ar ēkas uzturēšanu ir jāuzskata par "pakalpojumu sniegšanas līgumu" Regulas Nr. 593/2008 (Roma I) 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē vai par lēmumiem par "lietu tiesībām" vai "nomu vai īri" šīs regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

Pamatlietā tiesvedība tika ierosināta pēc sūdzības, kuru iesniedzis ēkas, kas atrodas Bulgārijā, pārvaldnieks Bryan Andrew Ker, par Bulgārijas rajona tiesas lēmumu, ar kuru tā nolēmusi, ka tai nav jurisdikcijas lemt par prasītāja celto prasību pret atbildētājiem Pavlo Postnovun Natalia Postnova, t.i., īpašniekiem nekustamajam īpašumam, kas atrodas minētajā ēkā, jo prasības priekšmets esot tādu summu samaksa, kuras esot jāsamaksā, pamatojoties uz dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmumiem saistībā ar no īpašumā esošiem dzīvokļiem sastāvošas ēkas kopīpašumā esošo daļu uzturēšanu.

Pirmā instance savā lēmumā norādījusi, ka lietas izskatīšana neietilpst tās jurisdikcijā, jo atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktam kompetentā tiesa ir tiesa, kas atrodas atbildētāju domicilā, kurš šajā gadījumā atrodas Īrijā, tāpēc prasības izskatīšana ietilpst šīs valsts tiesas jurisdikcijā. Pirmās instances tiesas ieskatā nav konstatējamas iespējamas atkāpes no vispārējās jurisdikcijas piemērošanas priekšnoteikumiem, jo prasījuma pamats esot ārpuslīgumisks un tas neietilpst nevienā no Regulas Nr. 1215/2015 2.-7. iedaļā minētajiem izņēmumiem. 

Ģenerāladvokāta secinājumi:2019. gada 31. janvārī ģenerāladvokāte Juliana Kokote (Juliane Kokott) lietā sniedza savus secinājumus.

 

  1. Apvienotās lietas C-494/18 un C-453/18 Bondora

(tiesvedības stadija: rakstveida apsvērumi)

 

Par Eiropas maksājuma rīkojuma procedūras izvērtējumu patērētāju tiesību aizsardzības kontekstā

 

Lietas būtība:Prejudiciālos jautājumus EST iesniedza Spānijas Karalistes tiesas divās atsevišķās lietās, kurās iesaistīta komercsabiedrība Bondora (turpmāk – Prasītāja). Abās lietās tiesas lūdza EST sniegt skaidrojumu par Regulas Nr. 1896/2006[14], ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, normu interpretāciju.

Lietas C-494/18 pamatā ir šādi apstākļi. 2018. gada 17. maijā Prasītāja iesniedza pret XY pieteikumu Eiropas maksājuma rīkojumam (turpmāk – EMR) par summu 1818,66 euro. A standarta veidlapā Prasītāja norādīja, ka atbildētājs ir patērētājs un ka tās rīcībā kā pierādījums tostarp ir aizdevuma līgums, kas ir parāda summas aprēķina pamatā. Prasītāja arī lūdza izbeigt procedūru, ja atbildētājs cels iebildumus pret prasību. Tiesa uzskatīja, ka, iespējams, daļa no summas tika pieprasīta, pamatojoties uz negodīgiem noteikumiem, tāpēc tiesa Prasītājai papildus lūdza A standarta veidlapā norādīt parāda summas aprēķinu, kā arī norādīt līguma noteikumus, kas pamato summas, kas nav pamatparāds. Prasītāja rakstveida apsvērumos norādīja, ka ar Regulas Nr. 1896/2006 7. panta 2. punktu nav noteikts pienākums iekļaut informāciju, kuru tiesa lūdza sniegt.

Savukārt lietas C-453/18 pamatā ir šādi apstākļi. 2018. gada 21. martā Prasītāja iesniedza pieteikumu EMR par aizdevuma atmaksu 755,27 euroapmērā pret Carlos V. C.Ņemot vērā uzņēmēja un patērētāja attiecības, tiesa pirms pieteikuma pieņemšanas izskatīšanai Prasītājai lūdza iesniegt apliecinošu dokumentu par pieteikumā norādīto parādu. Prasītāja, atsaucoties uz Spānijas Karalistes Civilprocesa likuma divdesmit trešo nobeiguma noteikumu un Regulas Nr. 1896/2006 8. un 12. pantu, iebilda, norādot, ka tai nekādi papildu pierādījumi tiesā nav jāiesniedz. Tā kā Prasītājs nebija iesniedzis pieprasīto dokumentāciju, nedz jebkādu informāciju par līgumslēdzēju pušu parakstīto aizdevuma līgumu, nav zināms, vai tam jāpiemēro Direktīvas 2008/48/EK[15]noteikumi.

 

 

  1. C-522/18 Zakład Ubezpieczeń Społecznych

(tiesvedības stadija: tiesas sēde)

 

Par tiesnešu pensionēšanās vecuma samazināšanas ietekmi uz tiesnešu neatceļamības principu

 

Lietas būtība:Prejudiciālos jautājumus EST iesniedza Polijas Republikas Augstākā tiesa (Sąd Najwyższy), lūdzot EST sniegt viedokli par Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 19. panta 1. punkta, 4. panta 3. punkta un 2. panta kontekstā ar Hartas 47. pantu interpretāciju un attiecināmību uz situāciju, kad valsts likumdevējs samazina dalībvalsts pēdējās instances tiesnešu pensionēšanās vecumu un tiesnešiem aktīvajā dienestā piemēro jaunu zemāku pensijas vecumu, neatstājot lēmumu par zemākas pensijas vecuma izmantošanu tikai ieinteresētā tiesneša ziņā.

Polijas Republikā saskaņā ar 2017. gada 8. decembra Likuma par Augstāko tiesu, kas stājies spēkā 2018. gada 3. aprīlī, 7. panta 1. punktu tiesnesis pensionējas, sasniedzot 65 gadu vecumu, ja vien viņš nav saņēmis Polijas prezidenta atļauju turpināt ieņemt tiesneša amatu. Viens no tiesnešiem ir sasniedzis 65 gadu vecumu pirms šā likuma spēkā stāšanās. 2018. gada maijā šis tiesnesis paziņoja, ka vēlas turpināt pildīt tiesneša amata pienākumus līdz 70 gadu vecuma sasniegšanai, t.i., līdz tāda pensionēšanās vecuma sasniegšanai, kas paredzēts agrāk spēkā esošajā likumā. Minētais tiesneša paziņojums nav paziņojums, par kuru ir runa spēkā esošā Likumā par Augstāko tiesu 37. panta 1. punkta kopsakarā ar tā 111. panta 1. punktu, tomēr pēc šāda paziņojuma saņemšanas Polijas prezidents ir uzsācis procedūru par atļaujas izsniegšanu šim tiesnesim turpināt ieņemt tiesneša amatu. Šobrīd šī procedūra turpinās.

Savukārt otrs Augstākās tiesas tiesnesis ir sasniedzis jauno pensionēšanās vecumu jau pēc spēkā esošā Likuma par Augstāko tiesu spēkā stāšanās. Savas dzimšanas datuma dēļ tiesnesis nevarēja ierosināt procedūru par atļauju saglabāt tiesneša amatu, jo likumdevējs sākotnēji nebija paredzējis viņam iespēju vērsties ar šādu lūgumu. Tikai 2018. gada 27. jūlijā, t.i., īsi pirms tam, kad tiesnesis sasniedza 65 gadu vecumu, pamatojoties uz 2018. gada 20. jūlija likumu, ar ko groza likumu par tiesu sistēmu un dažus citus likumus, likumdevējs ieviesa spēkā esošajā likumā par Augstāko tiesu normatīvo risinājumu, kas paredzēts tikai šim tiesnesim. Saskaņā ar spēkā esošā Likuma par Augstāko tiesu 111. panta 1.a punktu minētais tiesnesis pensionējas 2019. gada 3. aprīlī, ja vien viņš pirms šīs dienas neiesniedz paziņojumu par vēlmi turpināt ieņemt tiesneša amatu un nepieciešamās apliecības, un ja – arī pirms šīs dienas – Polijas prezidents viņam neizsniedz atļauju turpināt ieņemt tiesneša amatu.

 

  1. Apvienotās lietas C-558/18 un C-563/18 Miasto Łowicz u.c.

(tiesvedības stadija: rakstveida apsvērumi)

 

Par tiesnešu neatkarības ierobežošanu, izveidojot tieslietu ministra kontrolētu disciplinārlietu izskatīšanas sistēmu

 

Lietas būtība:Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Lodzas apgabaltiesa un Varšavas apgabaltiesa par tiesnešu neatkarību disciplinārlietas kontekstā. Polijas Republikā tika veikti vairāki normatīvo aktu grozījumi, kuru rezultātā Polijas Republikas tieslietu ministram, kas vienlaikus pilda Ģenerālprokurora funkcijas, tika piešķirta izšķiroša ietekme uz tiesnešu disciplinārlietu ierosināšanu un norisi. Saskaņā ar izmaiņām Augstākajā tiesā tika izveidota jaunā Disciplinārlietu palāta, kuras uzdevums ir izskatīt tiesnešu disciplinārlietas gan pirmajā, gan otrajā instancē. Faktiski vairākums no Disciplinārlietu palātas locekļiem ir, vai nu valdošās partijas, pie kuras pieder arī tieslietu ministrs – Ģenerālprokurors, biedri, vai nu viņu pieteiktie un ieceltie tiesneši. Savukārt tiesnešu vide nevar ietekmēt Valsts tiesu padomes sastāvu; tas šobrīd atspoguļo Polijas Republikā valdošās politiskās partijas izvēli. To citastarp ir apliecinājuši Valsts tiesu padomes ar personālu saistītie lēmumi par kandidātu atlasi Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas tiesnešu amatiem.

2018. gada 23. augusta sēdē Valsts tiesu padome Polijas Republikas Prezidentam rekomendēja iecelt tajā kā Augstākās tiesas tiesnešus 6 (no 16 amatiem) bijušos prokurorus, tostarp tādus, kas ir saistīti ar pašreizējo tieslietu ministru – Ģenerālprokuroru. Tas radīja šaubas par pret tiesnešiem ierosinātu disciplinārlietu objektivitāti un taisnīgumu. Turklāt šīs šaubas pastiprināja fakts, ka tieslietu ministrs tieši ieceļ disciplinārlietu tiesnešus, kas darbojas apelācijas tiesās. 

Papildus tam disciplinārlietu sistēmā tika nodibināta jauna institūcija – tieslietu ministra ieceltā par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona. To var ad hociecelt tieslietu ministrs ārpus parastajām disciplinārlietu sistēmas struktūrām ar mērķi veikt konkrētu disciplinārlietu pret tiesnesi. Tieslietu ministra par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona ir priviliģētāka par pārējām par disciplinārlietām atbildīgajām amatpersonām. Tieslietu ministram ieceļot to no konkrētas disciplinārlietas, ex lege tiek izslēgta cita par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona. Tieslietu ministra ieceltajai par disciplinārlietām atbildīgajai amatpersonai pat nav jābūt tiesnesim, jo lietās par disciplinārpārkāpumiem, kas ir kvalificējami par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem tiek celta valsts apsūdzība, tieslietu ministrs var iecelt par disciplinārlietām atbildīgo amatpersonu arī no tādu prokuroru vidus, kurus ir izvirzījis Ģenerālprokurors (tieslietu ministrs). 

Politiķis tieslietu ministrs – Ģenerālprokurors var celt iebildumus, ja par disciplinārlietām atbildīgā amatpersona ir pieņēmusi nolēmumu par atteikumu ierosināt pret tiesnesi disciplinārlietu. Iebildes celšana rada pienākumu uzsākt disciplinārlietu, un tieslietu ministra norādījumi par turpmāko disciplinārlietas norisi ir saistoši par disciplinārlietām atbildīgajai amatpersonai, piemēram, nosakot, ka disciplinārlieta pret tiesnesi tiks veikta bez noteiktiem laika rāmjiem, jeb bezgalīgi.

Disciplinārlietu izskatīšanā tiesnešiem ir ievērojami ierobežotas procesuālās garantijas. Disciplinārlietu var izskatīt, neskatoties uz informētā atbildētāja vai tā aizstāvja pamatoto neierašanos. Ir paredzēta arī iespēja izdot priekšrakstu par sodu, šādā gadījumā tiesas sēdei notiekot bez apsūdzētā tiesneša piedalīšanās. Turklāt disciplinārlietu tiesas sprieduma izdošana nenovērš turpmāko atbildētāja tiesneša atbildību par to pašu rīcību.

Minētajos apstākļos tieslietu ministram – Ģenerālprokuroram ir piešķirta neierobežota vara disciplinārlietu pret tiesnešiem jomā. Viņš var kļūt gan par disciplinārlietas ierosinātāju, gan par subjektu, kas ietekmē disciplinārās tiesas sastāvu. Minētajā modelī disciplinārlietu tiesu sistēma var kļūt par instrumentu, kas tiek izmantots, lai izslēgtu personas, kuras izdod varas iestādēm netīkamus spriedumus. Šādos apstākļos tiek tieši apdraudēta tiesnešu neatkarība un radīts risks, ka tiesu iestādes var tikt izmantotas politiskiem mērķiem.

 

  1. Apvienotās lietas C-585/18, C-624/18 un C-625/18 Krajowa Rada Sądownictwa u.c.

(tiesvedības stadija: rakstveida apsvērumi)

 

Par pārsūdzības mehānismu lēmumam, ar ko atteikta tiesneša amata pilnvaru termiņa pagarināšana saistībā ar strauju tiesneša pensijas vecuma samazinājumu

 

Lietas būtība:Prejudiciālos jautājumus EST iesniedza Polijas Republikas Augstākā tiesa, lūdzot EST interpretēt LES 18. panta 1. un 2. punktu kontekstā ar Hartas 47. panta interpretāciju.

Polijas Augstākajai tiesai ir jāizskata lieta par Naczelny Sąd Administracyjny(turpmāk – NSA) tiesneša A. K. pārsūdzību par Krajowa Rada Sądownictwa(turpmāk – KRS) 2018. gada 27. jūlija lēmumu "2018. gada 12. jūlija Krajowa Rada Sądownictwaatzinums par A. K. NSA tiesneša amata ieņemšanas turpināšanu". Pārsūdzība tika iesniegta procedūrā par Polijas Republikas prezidenta piekrišanu tiesneša amata ieņemšanas turpināšanai NSA tiesnesim, kurš sasniedzis 65 gadu vecumu. Saskaņā ar Likuma par Augstāko tiesu 37. panta 1. punktu, kas ir arī attiecināms uz NSA tiesnešiem, tiesnesis aiziet pensijā ar dienu, kurā sasniedz 65 gadu vecumu, izņemot gadījumu, ja viņš ir saņēmis Polijas prezidenta piekrišanu tiesneša amata ieņemšanas turpināšanai. Pirms Polijas prezidents pieņem lēmumu, tas saņem atzinumu no KRS, kurš nav saistošs prezidentam. KRS atzinums par pārsūdzības iesniedzēju bija noraidošs.

KRS lēmumi individuālās lietās ir pārsūdzami Sąd Najwyższy(turpmāk – SN). Aplūkojamā lietā pārsūdzība tika iesniegta tieši SN, jo pastāv pamats uzskatīt, ka KRS neizvirzīs šo lietu un atstās to bez izskatīšanas. Izskatot iesniegumu par lēmuma izpildes apturēšanu, SN saņēma KRS priekšsēdētāja vietnieka atzinumu.

Pārsūdzībā tika norādīts uz LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta otrās daļas pārkāpumiem, kā arī uz Direktīvas 2000/78/EK[16]9. panta 1. punkta pārkāpumu.

Pārsūdzība tika nosūtīta SN– Izba Pracy i Ubezpieczeń Społecznych(Augstākās tiesas Nodarbinātības un sociālā nodrošinājuma palātai), kuras kompetencē līdz Likuma par Augstāko tiesu stāšanās spēkā brīdim bija izskatīt pārsūdzības par KRS lēmumiem. Saskaņā ar Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 3. apakšpunktu, kas piemērojams arī NSA tiesnešiem, lietas par SN tiesnešu piespiedu pensionēšanu, tostarp lietas par KRS lēmumu pārsūdzību, tika nodotas jaunizveidotās SN Disciplinārlietu palātas kompetencē. Dienā, kad tika izskatīts lūgums apturēt KRS lēmuma izpildi, minētā SN Disciplinārlietu palāta faktiski nepastāvēja. Polijas Republikas prezidents vēl nebija iecēlis tajā tiesnešus, lai arī KRS pabeidza atlases procedūru uz tiesnešu vakancēm. Uz 16 vakancēm Disciplinārlietu palātā KRS izvēlējās 12 personas.

Tiesnešus Disciplinārlietu palātā var iecelt Polijas Republikas prezidents un tikai no to personu vidus, kuru kandidatūras tam ir iesniegusi KRS kopā ar iesniegumu par iecelšanu. Iecelšanai Disciplinārlietu palātas tiesnešu amatos tika izvēlēti: seši prokurori, kā arī pa diviem tiesnešiem, juriskonsultiem un zinātniskiem darbiniekiem, kopā 12 cilvēki. Šajā palātā spriest drīkst tikai jauni SN tiesneši, kas tika iecelti no ārpus līdzšinējā SN tiesnešu sastāva. Paša KRS locekļi‑tiesneši tika iecelti 2018. gadā, ievērojot jauno KRS tiesnešu vides pārstāvju iecelšanas kārtību. Līdz šim KRS locekļus izvēlējās tiesnešu kopsapulces. Šobrīd KRS locekļus izvēlas likumdošanas vara (deputāti un senatori) no to tiesnešu vidus, kurus ir rekomendējuši divi tūkstoši Polijas pilsoņu vai 25 tiesneši. Tādējādi fundamentāli ir mainījusies SN tiesnešu izvēles kārtība. To veic iestāde, kuras locekļus ieceļ likumdošanas vara un izpildvara.

 

  1. C-27/17flyLAL-Lithuanian Airlines

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par prettiesiskām darbībām, kas ir pretrunā LESD 101. un 102. pantam, kā arī aizliegtas vienošanās un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu

 

Lietas būtībaPrejudiciālus jautājumus EST iesniedza Lietuvas Republikas apelācijas instances tiesa, kurai radās šaubas par Briseles I Regulas[17]5. panta 3. punkta un 5. punkta interpretāciju. flyLAL-Lithuanian Airlines(turpmāk – Prasītāja) vērsās ar prasību Lietuvā pirmās instances tiesā pret Air Balticun valsts AS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" (turpmāk – Lidosta) (turpmāk kopā – Atbildētāji), lūdzot atzīt Atbildētāju darbības par prettiesiskām darbībām, kas ir pretrunā LESD 101. un 102. pantam aizliegtas vienošanās un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas dēļ, un piespriest Atbildētājiem solidāri atlīdzināt mantisko kaitējumu.

Ar Lietuvas Republikas pirmās instances tiesas spriedumu Prasītājas prasība apmierināta daļēji. Tāpat Lietuvas pirmās instances tiesa nosprieda, ka strīds ir jāizskata Lietuvas tiesās saskaņā ar Briseles I regulas 5. panta 3. un 5. punktu. Pamatojoties uz lietas dalībnieku iesniegtajām apelācijas sūdzībām, lieta atrodas Lietuvas Republikas apelācijas instances tiesā. Latvijas Republikas Konkurences padome 2006. gada 22. novembra lēmumā atzina, ka Lidosta no 2004. gada 1. novembra ir ieviesusi atlaižu sistēmu, kas paredz atlaides līdz 80 % apjomā par gaisa kuģa pacelšanos, nosēšanos un drošības pakalpojumiem. Konkurences padome konstatēja, ka ar minēto atlaižu sistēmu ir pārkāpts Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 82. panta c) punkts, un noteica Lidostai pienākumu pārtraukt tās piemērošanu.

Atbilstoši Lietuvas pirmās instances tiesas konstatētajam Air Baltictai radītā priviliģētā stāvokļa un šķērssubsidēšanas dēļ varēja atļauties ciest zaudējumus, sniegdama lidojumu pakalpojumus tieši starptautiskās lidostas "Viļņa" noteiktajos attiecīgajos lidojumu tirgos, t.i., piemērojot klaji zemu cenu veidošanu attiecībā uz Prasītājas sniegtajiem pakalpojumiem. Minētais nozīmē, ka Lietuvā Air Balticveica darbības (klaji zemas cenas piemērošana, lidojumu laiku saskaņošana, prettiesiska reklāma, tiešo lidojumu izbeigšana uzreiz pēc Prasītājas aiziešanas no tirgus un pasažieru plūsmas novirzīšana caur Lidostas tranzītu), ar kurām varbūt nodarīja kaitējumu Prasītājai.

Mutvārdu process:2017. gada 16. novembrī norisinājās mutvārdu sēde lietā. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot rakstveida apsvērumos pausto nostāju, kā arī atbildot uz EST jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi:2018. gada 28. februārī ģenerāladvokāts Mihails Bobeks (Michail Bobek) lietā sniedza savus secinājumus.

Spriedums:2018. gada 5. jūlijā EST pasludināja spriedumu, skaidrojot Briseles I regulas 5. panta 3. punkta interpretāciju attiecībā uz prasību atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi pretkonkurences rīcība, un vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, kā arī 5. panta 5. punkta interpretāciju attiecībā uz strīdiem, kas izriet no filiāles darbības, īpaši uzsverot, ka noteikumi par īpašo jurisdikciju ir jāinterpretē autonomi un šauri, nepieļaujot interpretāciju, kas pārsniegtu šajā regulā tieši paredzētos gadījumus.

EST spriedumā norādīja, ka Briseles I regulas 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar prasību atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi pretkonkurences rīcība, "vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu", tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, kur iespējama pretkonkurences rīcība ir tikusi īstenota vienā dalībvalstī, bet tā ir bijusi vērsta uz seku radīšanu citā dalībvalstī, konkrēti attiecas uz neiegūtās peļņas rašanās vietu, ko veido pārdošanas apjomu samazināšanās, proti, vietu, kur atrodas tirgus, ko skārusi minētā rīcība, kurā, kā apgalvo cietušais, tam ir radušies zaudējumi.

Attiecībā uz Briseles I regulas 5. panta 3. punktā ietvertā jēdziena "vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu"interpretāciju saistībā ar prasību atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi pretkonkurences rīcība, EST spriedumā norādīja, ka tas ir jāsaprot tādējādi, ka tā ir vai nu vieta, kur noslēgta pretkonkurences vienošanās, kas ir pretrunā LESD 101. pantam, vai arī vieta, kur ir piedāvātas un piemērotas plēsonīgas cenas, ja šī prakse veido pārkāpumu atbilstoši LESD 102. pantam.

Savukārt par Briseles I regulas 5. panta 5. punktu EST spriedumā norādīja, ka tas ir interpretējams tādējādi, ka jēdziens "strīdi, kas izriet no filiāles darbības"ietver prasību atlīdzināt kaitējumu, ko, iespējams, izraisījusi dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas izpaudusies kā plēsonīgu cenu piemērošana, ja uzņēmuma, kuram ir dominējošais stāvoklis, filiāle ir faktiski un nozīmīgi piedalījusies šajā ļaunprātīgajā rīcībā. EST spriedumā arī norādīja, ka apstāklis, ka Air Balticfiliāle nav gatavojusi finanšu pārskatu dokumentus, kas būtu nošķirti no mātesuzņēmuma dokumentiem, nav atbilstīgs kritērijs, lai noteiktu, vai šī filiāle ir faktiski piedalījusies plēsonīgo cenu piemērošanā, kādu saskaņā ar flyLALpārmetumiem esot īstenojusi Air Baltic.

 

  1. C-80/17 Juliana

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par frāzi "civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu"

Lietas būtība:Portugāles Republikas tiesai radās šaubas par Direktīvas 72/166/EEK[18]un Direktīvas 84/5/EEK[19]interpretāciju. Tādēļ Portugāles Republikas tiesa nolēma apturēt tiesvedību un lūgt EST sniegt prejudiciālo nolēmumu. Pamatlietā Carlos Alberto Destapado Juliana2006. gada 19. novembrī izraisīja ceļu satiksmes negadījumu ar viņa mātes, vienas no atbildētājām pamatlietā Alina Juliana (turpmāk – Atbildētāja 1) transportlīdzekli. Negadījumā gāja bojā vadītājs un divi pasažieri. Atbildētāja 1 bija transportlīdzekļa īpašniece un nebija noslēgusi civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu. Tā kā Atbildētāja 1 pirms ceļu satiksmes negadījuma veselības apstākļu dēļ pārtrauca vadīt savu transportlīdzekli, viņa to novietoja sev piederošajā zemesgabalā un to vairs nedarbināja. C. A. Destapado Julianabez Atbildētājas 1 atļaujas un ziņas izmantoja attiecīgo transportlīdzekli, aizdzenot to no stāvlaukuma. Portugāles Transportlīdzekļu garantijas fonds (turpmāk – Fonds) izmaksāja atlīdzību vienas no negadījumā bojāgājušās personas vecākiem, un atlīdzināja kaitējumu, kas tika nodarīts otram cietušajam. 

Fonds, būdams prasītājs ar subrogācijas tiesībām, cēla tiesā prasību, lūdzot piespriest atbildētājām (Atbildētājai 1 un Christiana Juliana– C. A. Destapado Julianameitai) samaksāt summas, kuras tas bija izmaksājis cietušajām trešajām personām, un attiecīgos procentus. Pirmās instances tiesa daļēji apmierināja fonda prasījumus, uzskatot, ka transportlīdzekļa īpašniecei bija pienākums noslēgt apdrošināšanas līgumu, lai arī tai nebija nodoma pārvietoties un lai arī viņu nevar atzīt par atbildīgu satiksmes negadījuma izraisīšanā. Apelācijas instancē tiesa nosprieda, ka apdrošināšanas līgums nebija jānoslēdz, un, tā kā atbildētājas nebija atbildīgas par ceļu satiksmes negadījumu, pārsūdzēto spriedumu atcēla un noraidīja pirmajā instancē pret viņām formulētos prasījumus. Fonds iesniedza kasācijas sūdzību.

Mutvārdu process:2018. gada 30. janvārī norisinājās mutvārdu sēde lietā. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot rakstveida apsvērumos pausto nostāju, kā arī atbildot uz EST jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi:2018. gada 26. aprīlī ģenerāladvokāts Mihails Bobeks (Michail Bobek) lietā sniedza savus secinājumus.

Spriedums:2018. gada 4. septembrī EST lietā pasludināja spriedumu, ar kuru noteica, ka Direktīvas 72/166/EEK 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma noslēgšana saistībā ar mehāniska transportlīdzekļa lietošanu ir obligāta gadījumā, ja attiecīgais transportlīdzeklis joprojām ir reģistrēts dalībvalstī un ar to var piedalīties ceļu satiksmē, bet tas pēc tā īpašnieka, kurš vairs nevēlas to vadīt, izvēles ir novietots privātā teritorijā. Tas pamatots ar to, ka jēdziena"transportlīdzeklis"definīcija nav atkarīga no tā, ka attiecīgais transportlīdzeklis tiek vai var tikt lietots, līdz ar to transportlīdzeklis, kas ir reģistrēts un tādēļ nav ticis pienācīgi noņemts no uzskaites un kas ir piemērots braukšanai, atbilst "transportlīdzekļa"jēdzienam Direktīvas 72/166/EEK 3. panta 1. punkta izpratnē. Tāpēc uz šādu transportlīdzekli nebeidz attiekties šajā normā minētais apdrošināšanas pienākums tikai tāpēc vien, ka tā īpašnieks vairs neplāno to vadīt un to ir novietojis privātā teritorijā. Šāda interpretācija ļauj sasniegt mehānisko transportlīdzekļu, uz kuriem attiecas direktīvas par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar šo transportlīdzekļu lietošanu, izraisītos negadījumos cietušo aizsardzību, kuru pastāvīgi ir izvirzījis un stiprinājis ES likumdevējs. Proti, šāda interpretācija nodrošina, ka šiem cietušajiem katrā ziņā kompensāciju izmaksā, vai apdrošinātājs saskaņā ar šim nolūkam noslēgtu līgumu, vai arī Direktīvas 84/5/EEK 1. panta 4. punktā minētā iestāde gadījumā, ja nav ticis izpildīts pienākums apdrošināt negadījumā iesaistīto transportlīdzekli vai ja šis transportlīdzeklis nav ticis identificēts.

Attiecībā uz Direktīvas 84/5/EEK 1. panta 4. punktu EST spriedumā noteica, ka tas ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka šajā noteikumā minētajai iestādei ir tiesības celt regresa prasību ne tikai pret personu vai personām, kas ir atbildīgas par negadījumu, bet arī pret personu, kurai bija pienākums iegādāties civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar tāda transportlīdzekļa lietošanu, kas ir izraisījis kaitējumu, ko šī iestāde ir atlīdzinājusi, bet kura šajā nolūkā nebija noslēgusi līgumu, kaut arī šī persona nav civiltiesiski atbildīga par negadījumu, kura rezultātā ir nodarīts šis kaitējums. EST spriedumā norādījusi, ka ES likumdevējs ir vēlējies saglabāt dalībvalstu tiesības paredzēt Direktīvas 84/5/EEK 1. panta 4. punktā minētās par kompensāciju atbildīgās iestādes tiesības celt regresa prasību, un tas nav saskaņojis dažādus aspektus, kas saistīti ar šādas iestādes regresa prasību, it īpaši citu personu noteikšanu, uz kurām var attiekties šāda prasība, tāpēc šie aspekti tiek regulēti katras dalībvalsts tiesību aktos.

 

  1. C-121/17Teva UK u.c.

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par papildu aizsardzības sertifikāta, ar kuru tiek aizsargātas jaunas zāles cilvēka imūndeficīta vīrusa ārstēšanai, spēkā esamību

 

Lietas būtība:High Court of Justice, Chancery Division, Patents Court(Apvienotās Karalistes tiesa) EST uzdeva prejudiciālo jautājumu par papildu aizsardzības sertifikāta (turpmāk – PAS), ar kuru tiek aizsargātas jaunas zāles cilvēka imūndeficīta vīrusa (turpmāk – HIV) ārstēšanai, spēkā esamību. Proti, kādus kritērijus pamatpatentam, uz kura pamata tiek lūgts piešķirt PAS, nosaka Regulas Nr. 469/2009[20]3. panta a) punkts, un kā tieši jāsaprot pantā ietvertais jēdziens "aizsargā spēkā esošs pamatpatents". 

Pamatlietā atbildētājs Gilead ir patenta īpašnieks produktam, kas tiek definēts (formulēts) kā "tenofovira dizoproksila, kas var būt farmaceitiski pieļaujama sāls, hidrāta, tautomēra vai solvāta formā, un emtricitabīna kombinācija". Piešķirtais PAS attiecas uz produktu, kuru Gileadtirgo ar nosaukumu Truvada, un kas ir antiretrovīrusu zāles, ko izmanto HIV ārstēšanai. Pamatpatenta aizsardzības termiņš beidzās 2017. gada jūlijā, un, sākot ar šo brīdi, Tevavēlējās laist tirgū šo zāļu patentbrīvo (ģenērisko) alternatīvu. 

  • apgalvo, ka Gilead PAS nav spēkā, jo netiek izpildīti Regulas Nr. 469/2009 3. pantā noteiktie kritēriji, lai pamatpatentam tiktu piešķirts PAS. Regula Nr. 469/2009 nosaka, ka PAS piešķir, ja ir spēkā esošs pamatpatents un ja produktam ir piešķirta derīga tirdzniecības atļauja. Teva apgalvo, ka šajā gadījumā produktu Truvadaneaizsargā spēkā esošs pamatpatents, jo PAS tika piešķirts aktīvo vielu kombinācijai, kuras pamatpatenta pretenzijā pieminētas ļoti vispārīgi, nekonkretizējot sastāvā esošās aktīvās vielas. Tevanorāda, ka nozīme ir arī tam, ka šo aktīvo vielu kombinācija nav pamatpatenta centrālais izgudrojums. 
  • apgalvo, ka, lai būtu atbilstība Regulas Nr. 469/2009 3. panta a) punktam, ir pietiekami, ka produktu aizsargā vismaz viena pamatpatenta pretenzija, tās interpretācijai izmantojot Konvencijas par Eiropas patentu piešķiršanu 69. panta noteikumus. Gileadapgalvo, ka konkrētā pamatpatenta pretenzija aizsargā aktīvo vielu kombināciju. Attiecībā uz centrālo izgudrojumu Gileadnorāda, ka tam 3. panta a) punkta piemērošanā nav nozīmes, jo šim kritērijam ir nozīme tikai Regulas Nr. 469/20093. panta c) punkta tvērumā, kurš nosaka, ka PAS piešķir produktam, uz kuru līdz šim nekad nav attiecies kāds sertifikāts. 

Mutvārdu process:2018. gada 20. februārī norisinājās mutvārdu sēde lietā. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot savu nostāju, kā arī atbildot uz EST jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi:2018. gada 25. aprīlī ģenerāladvokāts Melihors Vatelē (Melchior Wathelet) sniedza lietā savus secinājumus.

Spriedums:2018. gada 25. jūlijā EST pasludināja spriedumu. Spriedumā EST norādīja, ka produktu, par tādu, ko aizsargā spēkā esošs pamatpatents Regulas Nr. 469/2009 3. panta a) punkta izpratnē, var uzskatīt tikai tad, ja produkts, kas ir PAS priekšmets, ir, vai nu tieši minēts, vai nu ir noteikti un konkrēti paredzēts šā patenta pretenzijās. Lai noteiktu, kas ir PAS priekšmets, ir jāņem vērā pamatpatenta apraksts un zīmējumi. EST norādīja, ka šādas prasības atbilst PAS mērķim noteikt pietiekamu pamatpatenta faktiskās aizsardzības laikposmu, ļaujot tā īpašniekam izmantot ekskluzīvas tiesības papildu laikposmā pēc šā patenta darbības beigām, lai vismaz daļēji kompensētu kavējumu, kas kopš izgudrojuma radies tā komerciālajā izmantošanā tādēļ, ka ir pagājis zināms laiks no patenta pieteikuma iesniegšanas datuma līdz pirmās tirdzniecības atļaujas ES saņemšanas dienas. Šo ekskluzīvo tiesību izmantošanas papildu laikposma piešķiršanas mērķis ir veicināt pētniecību un šajā nolūkā ļaut atgūt šajā pētniecībā ieguldītos līdzekļus. PAS nav paredzēts tam, lai paplašinātu ar šo patentu piešķirtās aizsardzības apjomu tiktāl, ka tas pārsniedz ar minēto patentu aptverto izgudrojumu. Tāpēc pretenzijām nevajadzētu ļaut pamatpatenta īpašniekam, iegūstot PAS, izmantot aizsardzību, kura pārsniegtu ar šo patentu aptvertajam izgudrojumam piešķirto aizsardzību. Līdz ar to Regulas Nr. 469/2009 3. panta a) punkta piemērošanas vajadzībām pamatpatenta pretenzijas ir izprotamas, ņemot vērā šā izgudrojuma robežas, kā tas izriet no šī patenta apraksta un zīmējumiem.

EST spriedumā noradīja, ka ar PAS piešķirtās aizsardzības priekšmetam jābūt ierobežotam ar pamatpatenta aptvertā izgudrojuma tehniskajām īpašībām, kuras tikušas pieteiktas ar šo patentu. Lai noteiktu, vai produktu, kas ir PAS priekšmets, aizsargā pamatpatents Regulas Nr. 469/2009 3. panta a) punkta izpratnē, šim produktam jābūt nozares lietpratēja konkrēti identificējamam, ņemot vērā visu pamatpatentā norādīto informāciju un tehnikas stāvokli šā patenta pieteikuma iesniegšanas vai tā prioritātes datumā.

Vērtējot pamatlietas apstākļus, EST norādīja, ka šajā lietā iesniedzējtiesai jānosaka, vai vispārējs izteiciens "citas terapeitiskās sastāvdaļas", kas saistīts ar sašaurinošo frāzi "vajadzības gadījumā", atbilst prasībai, saskaņā ar kuru produktam ir jābūt noteikti un konkrēti paredzētam pamatpatenta pretenzijās. Jo īpaši iesniedzējtiesai saskaņā ar EST norādēm ir jāpārbauda, vai no nozares lietpratēja viedokļa produktu, kas ir attiecīgā PAS priekšmets, veidojošā aktīvo vielu kombinācija noteikti ietilpst ar šo patentu aptvertajā izgudrojumā un vai katra no šīm aktīvajām vielām ir konkrēti identificējama, pamatojoties uz tehnikas attīstības stāvokli minētā patenta pieteikuma iesniegšanas vai tā prioritātes datumā.

 

  1. C-207/16 Ministerio Fiscal

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par ES ekskluzīvajām tiesībām materiālo krimināltiesību jomā

Lietas būtībaPrejudiciālos jautājumus EST uzdeva Spānijas Karalistes tiesa Audiencia provincial de Tarragona.Lieta saistīta ar iespējamu H. Sierra aplaupīšanu 2015. gadā. Kriminālpolicija pēc savas iniciatīvas lūdza izmeklēšanas tiesnesim izdot rīkojumu savākt no dažādiem telekomunikāciju operatoriem datus saistībā ar H. Sierra nozagtā telefona IMEI kodu. Tā lūdza informēt, kādi telefona numuri tika aktivizēti ar minēto IMEI kodu attiecīgajā aplaupīšanas laikposmā, kā arī ar minēto IMEI kodu aktivizēto SIM karšu telefona numuru īpašnieku vai lietotāju personas datus.

Izmeklēšanas tiesnesis noraidīja izmeklēšanas pasākumu, minot divus argumentus. Pirmais arguments saistīts ar pasākuma mazo atbilstību, lai atrastu un identificētu laupīšanas izdarītājus. Otrais arguments bija tas, ka katrā ziņā likumā Nr. 25/2007 mobilo sakaru operatoru saglabātos datus ir atļauts nodot tikai tad, ja tiek izmeklēts smags noziedzīgs nodarījums Kriminālkodeksā vai cita speciālā likuma izpratnē, un tādējādi saskaņā ar Kriminālkodeksa noteikumiem par tādiem ir uzskatāmi tikai tādi noziedzīgi nodarījumi, par kuriem tiek piespriests brīvības atņemšanas sods vismaz uz 5 gadiem. Apgalvotie fakti, kas tika izskatīti konkrētajā procesā, atbilstoši provizoriskai nodarījuma kvalifikācijai nevarēja tikt uzskatīti par smaga noziedzīga nodarījuma sastāvdaļu. Prokuratūra iesniedza apelācijas sūdzību par izmeklēšanas tiesneša rīkojumu.

Mutvārdu process:2018. gada 29. janvārī norisinājās mutvārdu sēde lietā. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot rakstveida apsvērumos pausto nostāju, kā arī atbildot uz EST jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi:2018. gada 3. maijā ģenerāladvokāts Henriks Saugmandorgs Ēe (Henrik Saugmandsgaard Øe) lietā sniedza savus secinājumus.

Spriedums:2018. gada 2. oktobrī EST lietā pasludināja spriedumu, ar kuru tika atzīts, ka Direktīvas 2002/58/EK[21]15. panta 1. punkts, to skatot caur Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. panta prizmu, ir interpretējams tādējādi, ka valsts iestāžu piekļuve datiem, ar ko var identificēt personas, kurām pieder SIM kartes, kas aktivizētas ar nozagu mobilo tālruni, tādiem kā šo personu vārds, uzvārds un, attiecīgajā gadījumā, adrese, rada iejaukšanos minētajos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas pantos nostiprinātajās šo personu pamattiesībās. Tomēr EST atzina, ka šāda iejaukšanas nav tik smaga, ka šāda piekļuve noziedzīgu nodarījumu prevencijas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas jomas vajadzībām būtu jāierobežo ar smagas noziedzības apkarošanu. Atbilstoši samērīguma principam noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas jomā smagu iejaukšanos var pamatot vienīgi ar cīņu pret noziedzību, kas arī ir kvalificējama kā "smaga", taču, ja šādas piekļuves radīta iejaukšanās nav smaga, minēto piekļuvi par pamatot ar "noziedzīgu nodarījumu"prevencijas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem vispārīgā veidā.

 

  1. C-284/16 Achmea

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par strīdu izšķiršanas mehānisma, kas ietverts divpusējā līgumā par ieguldījumu aizsardzību, saderību ar ES tiesībām

Lietas būtība:Prejudiciālo nolēmuma lūgumu EST iesniedza Vācijas Federatīvās Republikas tiesa – Bundesgerichtshof.Pamatlietā strīds radās starp prasītāju Slovākijas Republiku, kas ir Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas tiesību pārmantotāja, un atbildētāju Achmea BV – Nīderlandes Karalistes apdrošināšanas grupu. 1991. gadā Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republika un Nīderlandes Karaliste noslēdza līgumu par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību (turpmāk – BIT). BITlīgumslēdzējas puses garantēja aizsardzību otrās līgumslēdzējas puses ieguldītāju veiktajiem ieguldījumiem. Saskaņā ar BIT ietverto strīdu izšķiršanas regulējumu līgumslēdzējas puses piekrīt, ka ar ieguldījumu saistīto strīdu risina starptautiskā šķīrējtiesā, ja sešu mēnešu laikā no dienas, kad viena strīda puse ir vēlējusies strīda noregulējumu sarunu ceļā, izlīgums nav panākts.

Prasītāja kā Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas tiesību pārmantotāja 1993. gada 1. janvārī pārņēma tās tiesības un pienākumus, kas izrietēja no BIT. No 2004. gada 1. maija tā kļuva par ES dalībvalsti. 

Īstenojot veselības aprūpes sistēmas reformu, prasītāja 2004. gadā atvēra Slovākijas Republikas tirgu vietējiem un ārvalstu privāto veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem. Šajā sakarā atbildētāja Slovākijas Republikā tika reģistrēta kā veselības apdrošinātāja un izveidoja Union Krankenversicherung AG.Pēc valdības maiņas 2006. gadā prasītāja daļēji mainīja veselības apdrošināšanas tirgus liberalizāciju. Tā ar likumu aizliedza, tostarp, no veselības apdrošināšanas darījumiem gūtās peļņas izmaksu. Slovākijas Republikas Konstitucionālā tiesa ar 2011. gada janvāra spriedumu atzina, ka likumā noteiktais peļņas izmaksas aizliegums bija pretrunā Konstitūcijai. Prasītāja ar likuma grozījumiem veselības apdrošināšanas jomā, kas stājās spēkā 2011. gada augustā, atkal atļāva peļņas izmaksu. 

Atbildētāja 2008. gada oktobrī pret prasītāju uzsāka procesu starptautiskā šķīrējtiesā, kurā tā prasīja kompensēt zaudējumus tās tiesību, kas izriet no BIT, pārkāpuma dēļ. Starptautiskās šķīrējtiesas procesā pēc vienošanās ar pusēm par procesa vietu noteica Frankfurti pie Mainas, saskaņā ar BITstarptautiskā šķīrējtiesa piemēroja Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās Tirdzniecības tiesību komisijas šķīrējtiesas noteikumus.

Ar 2012. gada decembra nolēmumu starptautiskā šķīrējtiesa piesprieda prasītājai atlīdzināt zaudējumus apmēram 22 miljonu apmērā.Oberlandesgericht Frankfurt ar 2014. gada decembra rīkojumu noraidīja prasību atcelt starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu. Par šo rīkojumu prasītāja ir iesniegusi kasācijas sūdzību, ar kuru tā uztur savu prasību atcelt starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu. Atbildētāja lūdz noraidīt kasācijas sūdzību. 

Mutvārdu process:2017. gada 19. jūnijā norisinājās mutvārdu sēde lietā. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot rakstveida apsvērumos pausto nostāju, kā arī atbildot uz EST jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi:2017. gada 19. septembrī ģenerāladvokāts Melhiors Vatelē(Melchior Wathelet) sniedza savus secinājumus lietā. 

Spriedums:2018. gada 6. martā EST lietā pasludināja spriedumu, ar kuru tika noteikts, ka LESD 267. un 344. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda starp dalībvalstīm noslēgta starptautiskā nolīgumā ietverta tiesību norma, kā BIT8. pants, atbilstoši kurai ieguldītājs no vienas no šīm dalībvalstīm strīda gadījumā par ieguldījumiem otrā dalībvalstī var pret šo pēdējo dalībvalsti uzsākt tiesvedību šķīrējtiesā, kuras kompetencei šī dalībvalsts ir apņēmusies piekrist.

EST spriedumā uzsvēra, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru starptautisks nolīgums nedrīkst apdraudēt ar ES dibināšanas līgumiem noteikto kompetenču kārtību un tādējādi arī ES tiesību sistēmas autonomiju, kuras ievērošanu nodrošina EST.

EST konstatēja, ka BIT8. pantā minētajai šķīrējtiesai attiecīgā gadījumā var nākties interpretēt un, iespējams, piemērot ES tiesības un it īpaši normas attiecībā uz pamatbrīvībām, tostarp par brīvību veikt uzņēmējdarbību, kapitāla brīvu apriti, taču šāda tiesa nevar tikt uzskatīta par "kādas dalībvalsts tiesu" LESD 267. panta izpratnē un līdz ar to tā nevar vērsties EST ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ievērojot minēto, EST atzina, ka dalībvalstis, noslēgdamas BIT, ir izveidojušas tādu strīdu noregulēšanas mehānismu starp ieguldītāju un dalībvalsti, ar kuru var izslēgt, ka šie strīdi, lai gan tie varētu attiekties uz ES tiesību interpretāciju vai piemērošanu, tiktu atrisināti veidā, kas garantē šo tiesību pilnīgu efektivitāti. Turklāt BIT8. pants ir tāda rakstura, kas ne vien var apdraudēt savstarpējās uzticības principu starp dalībvalstīm, bet arī pašu ar ES dibināšanas līgumiem izveidoto tiesību īpašā rakstura saglabāšanu, kas tiek nodrošināts ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma procedūru, līdz ar to tas nav saderīgs ar lojālas sadarbības principu.

 

  1. C-673/16 Coman u.c.

(tiesvedības stadija: spriedums)

Par pilsoņu brīvu pārvietošanos un viendzimuma laulībām

Lietas būtība:EST prejudiciālā nolēmumu lūgumu iesniedza Rumānijas konstitucionālā tiesa. Pamatlietā prasītāji apgalvo, ka 2010. gada 5. novembrī noslēguši laulību Briselē. Pāris nolēmis apmesties uz dzīvi Rumānijā, līdz ar to prasītājs Relu Adrian ComanRumānijas vēstniecībā Briselē lūdza piereģistrēt Beļģijas Karalistē noslēgtās laulības apliecību. 2012. gada 20. septembrī Rumānijas konsulārā iestāde reģistrācijas lūgumu noraidīja, par pamatojumu norādot Rumānijas Civilkodeksa 277. pantā ietvertās normas. Šo lēmumu, ar kuru lūgums tika noraidīts, apstiprināja Ārlietu ministrijas Konsulāro sakaru direkcija.

Vēlāk prasītājs Relu Adrian Comanlūdza Inspectoratul General pentru Imigrăriinformāciju par procedūru un nosacījumiem, lai saņemtu atļauju laulātajam uzturēties Rumānijā, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38/EK[22].Ar 2013. gada 11. janvāra vēstuli Inspectoratul General pentru Imigrăripaziņoja, ka "saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu imigrācijas jomā un citām šajā jomā spēkā esošajām tiesību normām Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk – ASV) pilsonim nevar tikt piešķirts pagaidu uzturēšanās atļaujas pagarinājums ģimenes atkalapvienošanās nolūkā". Vēl vēstulē bija paziņots, ka "ASV pilsonis var lūgt pagarināt atļauju uzturēties valsts teritorijā jebkurā citā nolūkā, ja ir izpildīti vispārējie un specifiskie nosacījumi, ko valdība noteikusi ar Dekrētlikumu Nr. 194/2002 par režīmu, ko Rumānijā piemēro ārvalstniekiem".

Prasītāji vērsās tiesā, jo, viņuprāt, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties ES, Inspectoratul General pentru Imigrăriun Iekšlietu ministrijas rīcība attiecībā pret viņiem ir bijusi diskriminējoša un balstīta uz viņu seksuālo orientāciju. Ar 2015. gada 18. decembra rīkojumu Bukarestes 5. iecirkņa pirmās instances tiesa iesniedza Rumānijas Konstitucionālajai tiesai iebildi par Rumānijas Civilkodeksa 277. panta 2. un 4. punktā ietverto tiesību normu neatbilstību Rumānijas Konstitūcijai.

Mutvārdu process:2017. gada 21. novembrī norisinājās mutvārdu sēde lietā. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot rakstveida apsvērumos pausto nostāju, kā arī atbildot uz EST jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi:2018. gada 11. janvārī ģenerāladvokāts Melhiors Vatelē(Melchior Wathelet) sniedza savus secinājumus lietā. 

Spriedums: 2018. gada 5. jūnijā EST lietā pasludināja spriedumu, nosakot, ka gadījumā, kad ES pilsonis ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību, saskaņā ar Direktīvas 2004/38/EK 7. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem ieceļojot un uzturoties dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības dalībvalsts, un tur ir izveidojis vai nostiprinājis ģimenes dzīvi ar tā paša dzimuma trešās valsts valstspiederīgo, ar kuru viņš ir saistīts ar uzņēmējā dalībvalstī likumīgi noslēgtu laulību, LESD 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj to, ka tās dalībvalsts, kuras pilsonība ir ES pilsonim, kompetentās iestādes atsakās šim valstspiederīgajam piešķirt uzturēšanās tiesības šīs dalībvalsts teritorijā ar pamatojumu, ka šīs dalībvalsts tiesībās nav paredzēta laulība starp tā paša dzimuma personām. EST spriedumā norādīja, ka personu statuss, kas ietver ar laulību saistītus noteikumus, ir jautājums, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē, un ES tiesības šo kompetenci neaizskar, proti, dalībvalstīm ir brīvība paredzēt vai neparedzēt viena dzimuma personu laulību. Tomēr dalībvalstīm, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro ES tiesības, it īpaši attiecībā uz pārvietošanās brīvību. EST ieskatā dalībvalsts atteikums – vienīgi atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanas trešās valsts valstspiederīgajam nolūkā – atzīt viņa laulību, kas ar tā paša dzimuma ES pilsoni, kas ir šīs dalībvalsts pilsonis, ir noslēgta viņa faktiskās uzturēšanās citā dalībvalstī laikā atbilstoši šīs pēdējās dalībvalsts tiesībām, var kavēt LESD 21. panta 1. punktā nostiprināto šā pilsoņa tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu.

EST spriedumā arī nekonstatēja attaisnojumus personas tiesību uz pārvietošanās brīvību ierobežošanai tādā veidā, kā izskatāmajā lietā. EST uzsvēra, ka pienākums dalībvalstij atzīt laulību starp viena dzimuma personām, kas noslēgta citā dalībvalstī atbilstoši tās tiesībām, vienīgi atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanas trešās valsts valstspiederīgajam nolūkā neaizskar laulības institūtu šajā pirmajā dalībvalstī, kas ir definēts valsts tiesībās un kas ietilpst dalībvalstu kompetencē.

Vērtējot jautājumu par LESD 21. panta 1. punkta interpretāciju, EST apstiprināja, ka tas ir interpretējams tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgajiem, kas ir tāda paša dzimuma kā ES pilsonis, ar kuru viņa laulība ir noslēgta kādā dalībvalstī atbilstoši tās tiesībām, ir tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus tās dalībvalsts teritorijā, kuras pilsonība ir ES pilsonim. Turklāt EST spriedumā uzsvēra, ka šādas uzturēšanās tiesības nedrīkst tikt pakļautas nosacījumiem, kas ir stingrāki par tiem, kuri paredzēti Direktīvas 2004/38 7. pantā.

 

  1. C-623/17Privacy International

(tiesvedības stadija: rakstveida apsvērumi)

 

Par masveida komunikācijas datu iegūšanu un izmantošanu

 

Lietas būtība:Prejudiciālo jautājumu EST iesniedza Investigatory Powers Tribunal(Apvienotā Karaliste). Pamatlieta attiecas uz dalībvalsts drošības un izlūkošanas aģentūru (turpmāk – DIA) masveida komunikāciju datu (turpmāk – MKD) ieguvi un izmantošanu. Šādi dati ietver gan tālruņa, gan interneta lietošanas "kas, kad, kur, kā un ar ko" datus, tostarp mobilo un fiksēto tālruņa līniju, no kurām tiek veikti vai saņemti zvani, atrašanās vietu un interneta piekļuvei izmantoto datoru atrašanās vietu. Investigatory Powers Tribunallūdz EST skaidrot, vai valsts sekretāra norādījums elektroniska komunikāciju tīkla nodrošinātājam sniegt MKD DIA ietilpst ES tiesību aktu un Direktīvas 2002/58/EK[23]piemērošanas jomā un vai uz šādu valsts sekretāra rīkojumu ir attiecināmas kādas no Watson[24]sprieduma prasībām vai citas prasības papildus Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas noteiktajam.

 

3.3. Tiešo prasību lietas, kuras ierosinātas pret Latvijas Republiku vai pēc Latvijas Republikas pieteikuma

 

  1. C-202/18Rimšēvičs/Latvija

(tiesvedības stadija: ģenerāladvokāta secinājumi)

 

Par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja piemēroto drošības līdzekļu Latvijas Bankas prezidentam atcelšanu

 

            Lietas būtība:Prasības pieteikuma iesniedzējs I. Rimšēvičs līdz 2018. gada 19. februārim bija Latvijas Bankas prezidents, kā arī Eiropas Centrālās bankas (turpmāk – ECB) Padomes loceklis. 2018. gada 19. februārī ar Latvijas Republikas valsts izmeklēšanas iestādes, kas I. Rimšēviča ieskatā ietilpst izpildvaras struktūrā, lēmumu viņš tika atcelts no Latvijas Bankas prezidenta amata uz nenoteiktu laiku. Ar atcelšanu no Latvijas Bankas prezidenta amata I. Rimšēvičs ex officiozaudēja arī ECB Padomes locekļa amatu.

I. Rimšēvičs 2018. gada 14. martā EST iesniedza prasības pieteikumu, lūdzot atzīt viņa atcelšanu no Latvijas Bankas un ECB padomes locekļa amatiem par prettiesisku. Konkrētāk, I. Rimšēvičs lūdza atzīt, ka: 

1) Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (turpmāk – KNAB) lēmums par drošības līdzekļa piemērošanu – viņa atcelšanu no Latvijas Bankas prezidenta amata – ir prettiesisks;

2) KNAB lēmums par drošības līdzekļa piemērošanu – nodarbošanās aizliegums, ar kuru Rimšēvičam ir aizliegts īstenot Latvijas Bankas prezidenta funkcijas un tiesības, – ir piemērots prettiesiski;

3) no KNAB lēmuma par drošības līdzekļu piemērošanu izrietošie ierobežojumi pildīt ECB Padomes locekļa funkcijas un tiesības ir piemēroti prettiesiski.

Prasības pieteikumā izvirzītos lūgumus I. Rimšēvičs pamatoja ar to, ka ir pārkāpta Latvijas Bankas prezidenta atcelšanas kārtība, tostarp I. Rimšēviču atceļot no amata nevis parlamentam, bet izpildvaras struktūrā ietilpstošas iestādes izmeklētajam.

Mutvārdu process:2018. gada 25. septembrī šajā lietā norisinājās mutvārdu process. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot rakstveida apsvērumos pausto nostāju, kā arī atbildot uz EST jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2018. gada 19. decembrī ģenerāladvokāte Juliana Kokote (Juliane Kokott) sniedza savus secinājumus.

Spriedums:2019. gada 26. februārī EST pasludināja spriedumu apvienotajās lietās C‑202/18 un C-238/18, atceļot KNAB 2018. gada 19. februāra lēmumu, ciktāl ar to I. Rimšēvičam bija aizliegts pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus.

EST spriedumā vispirms paplašināja ECBS un ECB statūtu 14.2. panta otrās daļas interpretāciju, atzīstot savu kompetenci izvērtēt arī lēmumus, ar kuriem noteikts pagaidu aizliegums pildīt centrālās bankas vadītāja pienākumus. EST šādus secinājumus pamatojusi ar nepieciešamību nodrošināt ECBS un valsts centrālās bankas lēmējinstitūciju locekļu neatkarības aizsardzību.

Lai arī I. Rimšēvičs un ECB bija lūguši KNAB pieņemto lēmumu atzīt par prettiesisku un taisīt deklaratīvu spriedumu par to, ka Latvija ir pārkāpusi ECBS un ECB statūtu 14.2. pantu, EST spriedumā noteica, ka ECBS un ECB statūtu 14.2. panta otrajā daļā paredzētā prasība ir vēsta uz lēmuma, kas pieņemts, lai atbrīvotu no amata valsts centrālās bankas vadītāju, atcelšanu, atsaucoties uz to, ka deklaratīvs spriedums neatbilstu ECBS un ECB statūtu autoru nodomiem.

Pārbaudot KNAB pieņemtā lēmuma pamatotību, EST spriedumā konstatēja, ka Latvijas Republika tiesvedības laikā nebija iesniegusi pietiekamus pierādījumus, kas pierādītu, ka ir bijis pamats izmeklēšanas uzsākšanai un apstrīdētā lēmuma pieņemšanai. Latvijas Republikas piedāvājumus par papildus informācijas iesniegšanu, kas izteikti 2019. gada janvārī, EST noraidīja, uzskatot, ka minētie piedāvājumi nav pietiekami pamatoti un neļauj izdarīt secinājumus par papildus iesniedzamās informācijas saturu un noderību lietas izskatīšanā. Tāpat EST ieskatā šāds piedāvājums nav savienojams ar paātrināto tiesvedību.

 

  1. C-238/18 ECB/Latvija

(tiesvedības stadija: ģenerāladvokāta secinājumi)

 

Par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtu pārkāpumu

 

Lietas būtība:Šajā lietā ECB cēla prasību pret Latviju pieprasot, lai EST atzīst, ka saskaņā ar ECB sistēmas (turpmāk – ECBS) un ECB Statūtu 14.2. pantu, Latvijas Republika ir pārkāpusi minētā noteikuma otro daļu, jo 1) Latvijas Bankas prezidents ir atbrīvots no amata pirms notiesājoša tādas neatkarīgas tiesas sprieduma, kura izskatījusi lietu pēc būtības, un 2) ja to apstiprina Latvijas Republikas sniegtie fakti, nav ārkārtēju apstākļu, kas šajā lietā pamato atbrīvošanu no amata.

Prasība pret Latvijas Republiku pamatota ar to, ka ar KNAB 2018. gada 19. februāra lēmumu piemērotie drošības līdzekļi liedz I. Rimšēvičam piedalīties ECB Padomes sanāksmēs, kurās I. Rimšēvičam ir piešķirtas balsstiesības. ECB ieskatā ECBS un ECB Statūtu 14.2. panta izpratnē uzskatāms, ka aizliegums, kas centrālās bankas vadītājam ļauj palikt amatā, bet neļauj tam pildīt jebkādas ar amatu saistītās funkcijas, ir "atbrīvots no amata". ECB ieskatā dalībvalstīm nav atļauts noteikt šāda veida pasākumus, jo tas mazinātu ECBS un ECB Statūtu 14.2. panta otrās daļas ietekmi un tā zaudētu jebkādu jēgu.

Lai gan drošības līdzekļi ir uz pagaidu laiku un tie ir atkarīgi no kriminālprocesa rezultātiem un tiesas sprieduma krimināllietā, ECB ieskatā var apgalvot, ka šie līdzekļi noteikti uz nenoteiktu laiku. ECB ieskatā pastāvot liela iespējamība, ka drošības līdzekļu darbības laiks pārsniegs I. Rimšēviča atlikušo pilnvaru termiņu, kurš beidzas 2019. gada novembrī.

Mutvārdu process:2018. gada 25. septembrī šajā lietā norisinājās mutvārdu process. Latvijas Republika piedalījās mutvārdu sēdē, uzturot iebildumu rakstā pausto nostāju, kā arī atbildot uz EST jautājumiem.

Ģenerāladvokāta secinājumi: 2018. gada 19. decembrī ģenerāladvokāte Juliana Kokote (Juliane Kokott) sniedza savus secinājumus.

Spriedums:2019. gada 26. februārī EST pasludināja spriedumu apvienotajās lietās C‑202/18 un C-238/18, atceļot KNAB 2018. gada 19. februāra lēmumu, ciktāl ar to I. Rimšēvičam bija aizliegts pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus.

EST spriedumā vispirms paplašināja ECBS un ECB statūtu 14.2. panta otrās daļas interpretāciju, atzīstot savu kompetenci izvērtēt arī lēmumus, ar kuriem noteikts pagaidu aizliegums pildīt centrālās bankas vadītāja pienākumus. EST šādus secinājumus pamatojusi ar nepieciešamību nodrošināt ECBS un valsts centrālās bankas lēmējinstitūciju locekļu neatkarības aizsardzību.

Lai arī I. Rimšēvičs un ECB bija lūguši KNAB pieņemto lēmumu atzīt par prettiesisku un taisīt deklaratīvu spriedumu par to, ka Latvija ir pārkāpusi ECBS un ECB statūtu 14.2. pantu, EST spriedumā noteica, ka ECBS un ECB statūtu 14.2. panta otrajā daļā paredzētā prasība ir vēsta uz lēmuma, kas pieņemts, lai atbrīvotu no amata valsts centrālās bankas vadītāju, atcelšanu, atsaucoties uz to, ka deklaratīvs spriedums neatbilstu ECBS un ECB statūtu autoru nodomiem.

Pārbaudot KNAB pieņemtā lēmuma pamatotību, EST spriedumā konstatēja, ka Latvijas Republika tiesvedības laikā nebija iesniegusi pietiekamus pierādījumus, kas pierādītu, ka ir bijis pamats izmeklēšanas uzsākšanai un apstrīdētā lēmuma pieņemšanai. Latvijas Republikas piedāvājumus par papildus informācijas iesniegšanu, kas izteikti 2019. gada janvārī, EST noraidīja, uzskatot, ka minētie piedāvājumi nav pietiekami pamatoti un neļauj izdarīt secinājumus par papildus iesniedzamās informācijas saturu un noderību lietas izskatīšanā. Tāpat EST ieskatā šāds piedāvājums nav savienojams ar paātrināto tiesvedību.

 

  1. T-293/18Latvija/Komisija

(tiesvedības stadija: prasības pieteikums)

 

Par Komisijas iesaistīšanos zvejas tiesību strīda par sniega krabju zveju Svalbāras zvejas reģionā risināšanā

 

Lietas būtība:Latvijas Republika 2018. gada 10. maijā, pamatojoties uz LESD 263. pantu, lūdza atcelt Komisijas 2018. gada 12. marta vēstuli Nr. C(2018) 1418 final, kurā Komisija formulējusi savu nostāju, un uzlikt par pienākumu Komisijai formulēt tādu nostāju šajā jautājumā, kas Latvijai neradītu nelabvēlīgas tiesiskās sekas. 

Regula Nr. 2017/127[25](arī Regula Nr. 2018/120[26]) paredz iespējas 20 ES zvejas kuģiem (tajā skaitā 11 Latvijas Republikas zvejas kuģiem) zvejot sniega krabjus Svalbāras zvejas reģionā. Tomēr Latvijas Republika minētās tiesības nevar īstenot, jo Komisija nav atrisinājusi jautājumu saistībā ar 1920. gada 9. februārī Parīzē parakstīto Līgumu starp Norvēģiju, Amerikas Savienotajām Valstīm, Dāniju, Franciju, Itāliju, Japānu, Nīderlandi, Lielbritāniju un Īriju, un Lielbritānijas aizjūras domīnijām un Zviedriju saistībā ar Špicbergu (turpmāk – Parīzes līgums) dažādo interpretāciju, kas pastāv starp ES un Norvēģiju. Proti, Norvēģijas ieskatā Svalbāras zvejas reģions atrodas tās teritoriālajos ūdeņos un kontinentālajā šelfā, kas ir Norvēģijas ekskluzīvā kompetencē, un tāpēc Norvēģija ir tiesīga ierobežot zvejas tiesību izmantošanu šajā reģionā.

Latvijas Republika 2017. gada 22. decembrī saskaņā ar LESD 265. pantu nosūtīja Komisijai aicinājumu rīkoties, kurā tika lūgts Komisijai organizēt un piedalīties oficiālās sarunās ar Norvēģiju, lai panāktu ES zvejas tiesību nodrošināšanu Svalbāras zvejas reģionā tā, lai ES kuģi, kuriem ES regulējumā ir paredzētas zvejas iespējas zvejot sniega krabjus Svalbāras zvejas reģionā, varētu īstenot šīs tiesības. Savukārt gadījumā, ja līdz 2018. gada 31. martam nav iespējams panākt ES zvejas tiesību nodrošināšanu Svalbāras zvejas reģionā, lūgts nodrošināt starptautiskas tiesvedības ierosināšanu pret Norvēģiju.

2018. gada 12. martā Latvijas Republika saņēma Komisijas atbildi, kurā Komisija formulēja savu nostāju, norādot, ka Komisija savu uzdevumu pildīšanai izvēlas vispiemērotākos veidus un pasākumus, kas vislabāk aizsargā ES zvejas tiesības un intereses Svalbāras zvejas rajonā. Proti, Komisija norādīja uz vairākām notām, kas nosūtītas Norvēģijai, un sanāksmēm ar Norvēģiju, kuras tā organizēja pirms Latvijas Republikas aicinājuma. Attiecībā uz starptautiskas tiesvedības ierosināšanu pret Norvēģiju Komisija norādīja, ka tam pastāv vairāki procesuālie šķēršļi, kā tas, ka Parīzes līgums neparedz šādu strīdu izšķiršanas mehānismu, Norvēģija visdrīzāk nepiekristu šādai tiesvedībai, kā arī ES nav tiesīga celt prasību starptautiskā tiesā. Līdz ar to Komisija neveica nevienu no Latvijas Republikas aicinājumā norādītajiem pasākumiem un joprojām nav nodrošināta ES ar zveju saistīto tiesību un interešu aizstāvība attiecībā uz ES kuģu tiesībām zvejot Svalbāras zvejas reģionā.

Minētā situācija Latvijas Republikai rada nelabvēlīgas tiesiskās sekas. Latvijas Republika joprojām nevar īstenot Regulā Nr. 2017/127 un Regulā Nr. 2018/120 paredzētās zvejas iespējas. Turklāt 2017. gada 16. janvārī Latvijas Republikas zvejas kuģis "Senator", kas bija devies sniega krabju zvejā Svalbāras zvejas reģionā saskaņā ar Regulā Nr. 2017/127 piešķirtajām zvejas iespējām un Komisijas norādījumu ievērot visus Norvēģijas likumus, izņemot tās 2015. gada 22. decembra Regulas, kas groza Norvēģijas 2014. gada 19. decembra Regulu Nr. 1836 (kas paredzēja aizliegumu zvejot sniega krabjus) noteikumus, tika arestēts par Norvēģijas likumu pārkāpumu.

 

3.4. Citu valstu tiešo prasību lietas, kurās iestājusies Latvijas Republika

 

  1. T-77/16–Ryanair un Airport Marketing Services/Komisija

(tiesvedības stadija: spriedums)

 

Par Komisijas lēmuma valsts atbalsta lietā atcelšanu

 

Lietas būtībaŠajā lietā Ryanair Ltdun Airport Marketing Services Ltdlūdz atcelt Komisijas lēmumu valsts atbalsta lietā, ar ko atzīts, ka Ryanair Ltdun Airport Marketing Services Ltdir saņēmuši nelikumīgu, ar iekšējo tirgu nesaderīgu, valsts atbalstu no Flugplatz GmbH Aeroville Zweibrücken/Flughafen Zweibrücken GmbH un Reinzemes-Pfalcas federālās zemes. 

  • 2018. gada 13. decembrī EST pasludināja spriedumu, atceļot Komisijas 2014. gada 1. oktobra lēmuma (EU) 2016/152 par valsts palīdzību SA 27339 (12/C) (ec 11/NN) 1(2), 3., 4. un 5. pantu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz Ryanair Ltdun Airport Marketing Services Ltd.

 

  1. T-247/16 – Trasta Komercbanka u.c./ECB

(tiesvedības stadija: iestāšanās lietā)

 

Par Eiropas Centrālās bankas lēmuma atcelšanu

 

Lietas būtība: Šajā lietā Latvijas Republikā reģistrēta akciju sabiedrība "Trasta Komercbanka" un seši citi prasītāji prasa atcelt ECB 2016. gada 3. marta lēmumu, ar kuru tiek anulēta akciju sabiedrības "Trasta Komercbanka" bankas darbības licence. ECB lēmums pieņemts pēc FKTK ierosinājuma, ņemot vērā, ka akciju sabiedrība "Trasta Komercbanka" ilgstoši pieļāvusi nopietnus pārkāpumus vairākās svarīgās bankas darbības jomās, kā arī saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas izvērtējumu bankas noregulējums jeb glābšana nav sabiedrības interesēs.

 

  1. T-698/16–Trasta Komercbanka u.c./ECB

(tiesvedības stadija: iestāšanās lietā)

 

Par Eiropas Centrālās bankas lēmuma atcelšanu

 

Lietas būtība: Šīs lietas faktiskie apstākļi ir tādi paši kā lietā T-247/16 Trasta Komercbanka u.c./ECB.Proti, Latvijas Republikā reģistrēta akciju sabiedrība "Trasta Komercbanka" un seši citi prasītāji prasa atcelt ECB 2016. gada 3. marta lēmumu, ar kuru tiek anulēta akciju sabiedrības "Trasta Komercbanka" bankas darbības licence. ECB lēmums pieņemts pēc FKTK ierosinājuma, ņemot vērā, ka akciju sabiedrība "Trasta Komercbanka" ilgstoši pieļāvusi nopietnus pārkāpumus vairākās svarīgās bankas darbības jomās, kā arī saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas izvērtējumu bankas noregulējums jeb glābšana nav sabiedrības interesēs.

  1. C-564/17-Komisija/Beļģija

(tiesvedības stadija: mutvārdu process)

 

Par LESD 260. panta 3. punkta piemērošanu

 

Lietas būtība:Komisija lūdz konstatēt, ka Beļģijas Karaliste nav pieņēmusi visus normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai izpildītu Direktīvas 2011/98/ES[27]prasības, kā arī nav izpildījusi minētajā direktīvā paredzētos pienākumus. 

Komisija saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu lūdz noteikt Beļģijas Karalistei pienākumu samaksāt kavējuma naudu par pienākumu paziņot par Direktīvas 2011/98/ES transponēšanas pasākumu neizpildi. 

Mutvārdu process: Mutvārdu process, kas lietā bija nozīmēts uz 2019. gada 22. janvāri, tika atcelts, jo Komisija atsauca prasību.

 


[1]Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu.

[2]Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002 ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu.

[3]Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu.

[4]Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem.

[5]Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu.

[6]Padomes 1999. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 1257/99 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu.

[7]Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti.

[8]Padomes 1992. gada 12. oktobra Regula (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi.

[9]Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regula (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi.

[10]Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīva 2000/31/EK par dažādiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū.

[11]Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

[12]Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I).

[13]Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II).

[14]Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru.

[15]Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Direktīva 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK.

[16]Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju.

[17]Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un sprieduma atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

[18]Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīva 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību.

[19]Padomes 1983. gada 20. decembra Otrā direktīva 84/5/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu.

[20]Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Regula (EK) Nr. 469/2009 par papildu aizsardzības sertifikātu zālēm.

[21]Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīva 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē.

[22]Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK.

[23]Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīva 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību un elektronisko komunikāciju nozarē.

[24]EST 2016. gada 21. decembra spriedums lietā C-203/15 Tele2 Sverige.

[25]Padomes 2017. gada 20. janvāra Regula (ES) 2017/127, ar ko 2017. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas, kuras piemērojamas Savienības ūdeņos un – attiecībā uz Savienības zvejas kuģiem – konkrētos ūdeņos, kas nav Savienības ūdeņi.

[26]Padomes 2018. gada 23. janvāra Regula (ES) 2018/120, ar ko 2018. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas, kuras piemērojamas Savienības ūdeņos un – attiecībā uz Savienības zvejas kuģiem – konkrētos ūdeņos, kas nav Savienības ūdeņi, un ar ko groza Regulu (ES) 2017/127.

[27]Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/98/ES par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi.

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.