Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – Tiesa) 2013. gada 10. janvārī ir izdevusi rīkojumu lietā Nr. C-650/11 Brunovskis. Šajā lietā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts (turpmāk – Senāts) uzdeva Tiesai jautājumus par to, pirmkārt, vai valsts atbalsts lauksaimniecībai, kas īstenots kā papildus valsts tiešais maksājums (turpmāk tekstā – piemaksa) par zīdītājgovīm, nosakāms, ievērojot visas kalendārajā gadā dzimušās zīdītājgovis, otrkārt, vai ar sešu mēnešu periodu saprotams pieteikšanās termiņš piemaksu prasījumu iesniegšanai, un, treškārt, ja pieņēmums attiecībā uz sešu mēnešu pieteikšanās termiņu ir apstiprinošs, vai valstij būtu pienākums atlīdzināt zaudējumus, gadījumā, ja ir ticis samazināts šis pieteikšanās termiņš.

Tiesa rīkojumā, sniedzot atbildi, norādījusi, ka Eiropas Savienības tiesībām kopējās lauksaimniecības politikas jomā nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts, ka piemaksas ir saistītas ar zīdītājgovju esamību ganāmpulkā, un kā nosacījums to piešķiršanai paredzēts, ka pieteikums piemaksām jāiesniedz līdz attiecīgā gada 1. jūlijam, un govis, kas kļuvušas par zīdītājgovīm pēc šī datuma, nevar tikt ņemtas vērā. Tiesa ir atsaukusies rīkojumā uz iedibināto judikatūru, kura attiecas uz Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanas instrumentiem, proti, vienreizējas maksājumu shēmas un pagaidu atbalstu lauksaimniekiem jaunajās dalībvalstīs, kuri var tikt papildināti ar valsts papildu atbalstu, kas vismaz daļēji tiek finansēts no valsts budžeta. Tostarp valstij ir zināma rīcības brīvība piemaksu īstenošanā, ja vien tā nav pretrunā Eiropas Savienības tiesību vispārējiem principiem un kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem.

Tiesa ex officio ir pieņēmusi lēmumu neatbildēt uz trešo jautājumu.

Ar pilnu sprieduma tekstu iespējams iepazīties www.curia.europa.eu  (lieta Nr. C-650/11).