Paziņojums par līdzdalības iespējām likumprojekta „Bērnu antisociālas uzvedības prevencijas likums” izstrādes procesā (līdz 26. janvārim) 11.01.2017


Paziņojums par līdzdalības iespējām likumprojekta „Bērnu antisociālas uzvedības prevencijas likums”

Paziņojums par līdzdalības iespējām tiesību akta izstrādes procesā

1.

Dokumenta veids

Likumprojekts

2.

Dokumenta nosaukums

„Bērnu antisociālas uzvedības prevencijas likums” (turpmāk – likumprojekts).

3.

Politikas joma un nozare vai teritorija

Tieslietu politika.

4.

Dokumenta mērķgrupas

Sabiedrības mērķgrupa ir bērni ar antisociālu uzvedību, tai skaitā bērni, kas izdara likumpārkāpumus, viņu vecāki, kā arī bērnu tiesību aizsardzības sistēmā iesaistītās iestādes un speciālisti.

5.

Dokumenta mērķis un sākotnēji identificētās problēmas būtība

Latvijas Valsts policijas sagatavotais “Pārskats par nepilngadīgo noziedzības stāvokli, noziedzīgos nodarījumos cietušajiem bērniem un noziedzības novēršanas problēmām”[1] par 2015.gadu apliecina, ka Latvijā pastāvošais tiesiskais regulējums bērnu tiesību jomā ir nepilnīgs un nenodrošina ne vispārējo, ne speciālo prevenciju. Likumpārkāpumus izdarījušo nepilngadīgo skaits ir milzīgs. 2015.gadā 747 nepilngadīgie izdarījuši 935 noziedzīgus nodarījumus. Lielākā daļa nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir paveikti pret īpašumu (566 noziedzīgi nodarījumi) - visbiežāk izdarītas zādzības (268 noziedzīgi nodarījumi), zādzības, krāpšanas, piesavināšanās nelielā apmērā (254 noziedzīgi nodarījumi), mantas tīša iznīcināšana un bojāšana (177 noziedzīgi nodarījumi) un laupīšanas (62 noziedzīgi nodarījumi). Turklāt salīdzinājumā ar 2014.gadu izdarīto zādzību, krāpšanu, piesavināšanos nelielā apmērā, mantas tīšas iznīcināšanas un bojāšanas gadījumu skaits ir krasi palielinājies, attiecīgi par 89 un 60 gadījumiem. 2015.gadā pieaudzis arī nepilngadīgo izdarīto noziegumu pret veselību skaits (68 noziedzīgi nodarījumi), tai skaitā nepilngadīgie ir izdarījuši sešas slepkavības no kurām piecas izdarītas pastiprinošos apstākļos. Tāpat nepilngadīgie 2015.gadā izdarījuši  69 noziedzīgus nodarījumus, kas bijuši saistīti ar narkotiskajām un psihotropajām vielām.

2015.gadā nepilngadīgie ir izdarījuši 346 smagus un 45 sevišķi smagus noziegumus. Saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta ceturto daļu par smaga nozieguma izdarīšanu paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par trim gadiem, bet ne ilgāku par astoņiem gadiem, savukārt saskaņā ar Krimināllikuma 7.panta piekto daļu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, ilgāku par astoņiem gadiem, vai mūža ieslodzījums. Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem bērni pārsvarā nonāk par izdarītajām slepkavībām, laupīšanām un zādzībām. 2016.gadā Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem atrodas 32 nepilngadīgie (daļai no tiem spriedums vēl nav stājies spēkā), no kuriem 13 gadījumos noteiktais sods pārsniedz piecus gadus.  Gadījumos, kad nepilngadīgie izdarījuši slepkavības pastiprinošos apstākļos, noteiktais brīvības atņemšanas sods sasniedz 10 gadus (6 nepilngadīgie).

 

 

Šobrīd Latvijā pastāvošā sistēma nenodrošina to, lai laikus tiktu identificēti riski, kas norādītu uz to, ka bērns nākotnē varētu izdarīt kādu likumpārkāpumu, un tādējādi netiek nodrošināta šiem bērniem nepieciešamā pastiprinātā uzmanība. Šobrīd valsts iestāžu uzmanības lokā pamatā nonāk tie bērni, kuru uzvedība jau ir rezultējusies ar likumpārkāpumu, lai arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.panta otrajā daļā ir noteikts, ka pašvaldība profilakses lietu iekārto un uzvedības sociālās korekcijas programmu izstrādā katram bērnam, kurš veic darbības, kas var novest pie prettiesiskas rīcības.

Latvijas Republikas tiesībsarga 2015.gada ziņojumā[2] attiecībā par preventīvo darbu pašvaldībās secināts, ka pedagogi un vecāki pietiekami agri var labi pamanīt bērna uzvedības problēmas, taču nepieciešamo atbalstu bērns visbiežāk laikus nesaņem. Vecākiem ir grūti pieņemt faktu, ka uzvedības traucējumiem varētu būt psihiskās veselības, neiroloģiski vai citi cēloņi, tostarp audzināšanā pieļautas kļūdas. Savukārt pedagogi sevi neapzinās kā bērnu tiesību aizsardzības subjektus, kuriem ir pienākums reaģēt, saskaroties ar pirmajām uzvedības, emocionālo vai mācīšanās traucējumu pazīmēm. Vēl joprojām 50 pašvaldībās uzvedības korekcijas programmas bērniem netiek izstrādātas pēc izglītības iestādes iniciatīvas, kaut gan saskaņā ar normatīvo regulējumu izglītības iestādei ir pienākums ziņot pašvaldībai, ja bērna uzvedībā nav uzlabojumu pēc skolas vai bērnudārza veiktajiem atbalsta pasākumiem. Tiesībsarga veiktajā aptaujā sociālie dienesti kā problēmu norāda, ka no skolām informācija sociālajā dienestā nonāk novēloti, kad problēmas jau ir ļoti aktuālas.

2015. gadā 28 pašvaldībās programmas izstrādāja tikai pēc policijas iniciatīvas – tas ir novēloti, tad, kad bērns jau ir izdarījis likumpārkāpumu. To apstiprina arī pašvaldības: “Tā kā aktīvs preventīvais darbs ar bērnu tiek uzsākts pēc policijas vai probācijas dienesta ziņojuma, tad bieži vien tas ir novēloti un nedod vēlamo efektu.”

104 pašvaldībās uzvedības sociālās korekcijas programmu izstrādāšana ir deleģēta sociālajam dienestam, 6 – starpinstitūciju komisijai, pārējās - citām pašvaldības iestādēm. Divās pašvaldībās programmas neizstrādā. 98 pašvaldībās 2015. gadā programmas ir izstrādātas 0 – 10 bērniem. Ņemot vērā, ka bērni ar uzvedības traucējumiem ir gandrīz katrā klasē, tas liecina, ka katrs riska grupas bērns viņa vajadzībām atbilstošu palīdzību nesaņem[3]".

No statistikas redzams, cik plaši Latvijā ir izplatīta dažāda veida vardarbība, kā arī citi pārkāpumi pret bērniem. Katrs bērna tiesību pārkāpums veido bērna attīstībai nelabvēlīgu vidi un paaugstina iespēju, ka bērns, kurš pats ir bijis upuris, nākotnē, iespējams, kļūs par varmāku. Ja bērns atrodas diskomfortā un apkārtējā vide tam nav labvēlīga un piemērota, bērns sāk izrādīt antisociālu uzvedību. Kā minēts bērniem draudzīgas vides pētījumā, „bērna uzvedība norāda, ka konkrētā bērna tiesības jau iepriekš tikušas pārkāptas, un viņa intereses kādā brīdī nav ievērotas vai palikušas novārtā. Aprūpes trūkums, vecāku un citu pieaugušo vienaldzība, nevēlēšanās saprast un apmierināt bērna vajadzības, noved viņu līdz likumpārkāpuma izdarīšanai[4]. Līdz ar to rodas situācija, kurā bērns, kas pats jau ir cietis no tam nelabvēlīgas vides, tiek sodīts divreiz – pirmo reizi emocionāli, atrodoties tam neatbilstošā vidē, otro, kad valsts ar tiesībsargājošo iestāžu palīdzību tam juridiski piemēro sodu. Tādejādi sodot bērnu, kas ir izrādījis antisociālu uzvedību, tai skaitā izdarot likumpārkāpumus, tiek sodīts upuris. Pie tam šeit ir novērojama zināma korelācija – jo būtiskāk bērns ir cietis no apkārtējo cilvēku vardarbības, vienaldzības vai nelabvēlīgās ietekmes, jo nopietnākus likumpārkāpumus bērns izdara

Ir valstis, kurās jau šobrīd bērnus, kuri izdarījuši likumpārkāpumus, pašus uzskata par upuriem, un tiem tiek piemēroti atbilstoši audzinoši izglītojoši līdzekļi. Tā, piemēram, Šveicē “Valē kantonā ir izveidots visnotaļ unikāls institūciju sadarbības tīkls, lai sniegtu atbalstu jauniešiem, kas izdarījuši likumpārkāpumu (vienlīdzīgi gan zēniem, gan meitenēm, bērniem un pusaudžiem). Sadarbības partneri vienojušies uzskatā, ka vairumā gadījumu jaunieši, kas nonākuši konfliktā ar likumu, nav vis noziedznieki, bet upuri, kas nonākuši sociālās, ar ģimeni vai skolu saistītās, vai profesionālās grūtībās. Dažkārt šīs grūtības ir ļoti nopietnas un nozīmīgas – tādos gadījumos ir jādara viss iespējamais, lai izvairītos no brīvības atņemšanas. Daži jaunieši ir izdarījuši nopietnus noziegumus, kamēr citi atkārtojuši sīkus likumpārkāpumus, tādējādi ar savu uzvedību radot problēmas sabiedrības daļai, pašvaldībai vai pilsētai, kurā viņi jūtas atstumti. Atņemt bērniem brīvību uz īsāku vai garāku laika posmu būtu vieglākais risinājums. Šveices Juvenālās krimināltiesību sistēmas pamatdoma ir meklēt atbilstošu audzinoši izglītojošu līdzekli, lai nepieļautu, ka notiek jauniešu sacelšanās vai viņu izslēgšana no sabiedrības.”[5]

 

Izvērtējot kriminālās (Krimināllikums un Kriminālprocesa likums) un administratīvi tiesiskās (Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss)  justīcijas sistēmas, kā arī audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu (Audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu likums) un likumpārkāpumu profilakses (Bērna tiesību aizsardzības likuma 58.pants) piedāvātos risinājumus bērnu antisociālas uzvedības prevencijai izsecināmas četras lielas un sistēmiskas problēmas:

1.Esošā bērnu likumpārkāpumu prevencijas sistēma ir morāli novecojusi un neatbilst pētījumos balstītajās atziņās par patiesajiem bērnu antisociālas uzvedības cēloņiem. Esošā sistēma pret cietušo pusi izturas kā pret vainīgo. Bērni, kas ir apkārtējo pieaugušo nevērības un vardarbības upuris, tiek atkārtoti viktimizēti ar sodīšanu reaģējot uz situāciju, kurā bērns vēlas pievērst savai problēmai pieaugušo uzmanību. Tādejādi bērna problēma tiek nevis risināta, bet gan padziļināta.  Esošā sistēmas reakcija uz nevēlamu bērna uzvedību ir ārkārtīgi novēlota un tās minimālie bērna uzvedības ietekmēšanas līdzekļi absolūti lielākajā daļā gadījumu nespēj risināt jau “ielaistu” antisociālas uzvedības problēmu.

2. Pastāvošās sistēmas ietvaros tiek reaģēts uz tāda bērna antisociālu uzvedību, kas jau ir sasniedzis 14 gadu vecumu (atsevišķos gadījumos 11 gadu vecumu). Lielākoties tas ir novēloti, jo bērns savu antisociālo uzvedību ir uzsācis jau ilgi pirms tam. Pastāvošās sistēmas ietvaros nav iespējams reaģēt uz pirmajām bērna antisociālas uzvedības izpausmēm, lai novērstu bērna “noziedzīgās karjeras” attīstību, kurā konstatētās problēmas vēl var novērst ar samērā vienkāršām metodēm.

3. Esošās sistēmas ietvaros uzsvars ir likts uz iestādes rīcību, policija ierosina un izmeklē lietu, tiesa piespriež sodu, administratīvās komisijas piemēros audzinošā rakstura piespiedu līdzekļus, pašvaldību sociālie dienesti tos izpilda, pašvaldības sociālais dienests izveido bērnam sociālās korekcijas programmu, utt. Visā šajā sistēmā neatrodas vieta bērna vecākiem un viņu atbildībai par sava bērna uzvedības korekciju. Kā redzams no bērna antisociālas uzvedības riska faktoru uzskaitījuma, tieši vecāki lielākoties ir tie, kas veicina bērna uzvedības riska faktoru iestāšanos. Tādējādi nedz valsts, nedz pašvaldību iestāžu darbiniekiem, lai arī kādu uzcītību tie paradītu savā darbā, nav iespējams bez vecāku pilnvērtīgas iesaistīšanas risināt bērna antisociālo uzvedības cēloņu identificēšanu un novēršanu.

4. Katrā no esošas sistēmas posmiem katra no institūcijām ir atbildīga par kādas procesuālas darbības vai lēmuma pieņemšanu – policija veic apstākļu noskaidrošanu, tiesa taisa spriedumu, pašvaldības sociālais dienests sastāda sociālās korekcijas programmu un pats arī atbild par tā izpildi. Tādējādi katrā no esošās sistēmas posmiņiem katra iestāde darbojas tikai ar savā kompetencē esošiem jautājumiem un iestādes procesa gaitā secīgi nomaina viena otru, tādējādi katra kaut kādā brīdī ir strādājusi ar bērnu, bet neviena nepārredz visu procesu kopumā un arī neatbild par procesu kopumā.

Šobrīd Latvijā pastāvošā prevencijas sistēma ir neatbilstoša un tās turpmāka darbība nostāda Latvijas bērnus ievainojamā situācijā, jo nespēj adekvāti reaģēt uz bērna tiesību un interešu aizskārumu apkārtējās nelabvēlīgās vides ietekmē.

6.

Dokumenta izstrādes laiks un plānotā virzība

Noteikumu projektu plānots iesniegt izsludināšanai Valsts sekretāru sanāksmē līdz š.g.februārī

7.

Dokumenti

  1. Likumprojekts uz 17 lapām;
  2. Likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija) uz 40 lapām

8.

Sabiedrības pārstāvju iespējas līdzdarboties

Sabiedrības pārstāvjiem ir iespēja līdzdarboties noteikumu projekta izstrādē, sniedzot rakstiski viedokli līdz 2017. gada 26. janvārim atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 25. augusta noteikumu Nr. 970 „Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā” 7.4.1 apakšpunktam.

9.

Pieteikšanās līdzdalībai

Sabiedrības pārstāvjus lūgums sniegt viedokli, nosūtot to uz
Tieslietu ministrijas Valststiesību departamenta direktores Andas Smiltēnas e-pasta adresi: Anda.Smiltena@tm.gov.lv

10.

Cita informācija

Nav.

11.

Atbildīgā amatpersona

 Tieslietu ministrijas Valststiesību departamenta direktore Andas Smiltēna;

Anda.Smiltena@tm.gov.lv; tel.67036937.

[1] Pārskats par nepilngadīgo noziedzības stāvokli, noziedzīgos nodarījumos cietušajiem bērniem un noziedzības novēršanas problēmām (pieejams http://www.vp.gov.lv/?id=305)

[2] Latvijas Republikas tiesībsarga 2015.gada ziņojums (Pieejams http://www.tiesibsargs.lv/files/content/zinojumi/Tiesibsarga_2015_gada_zinojums.pdf)

[3] Latvijas Republikas tiesībsarga 2015.gada ziņojums (Pieejams http://www.tiesibsargs.lv/files/content/zinojumi/Tiesibsarga_2015_gada_zinojums.pdf)

[4] Pētījums „Bērniem draudzīga tiesiskā vide Latvijā: fokusā – likumpārkāpumu prevencija”(pieejams:http://providus.lv/upload_file/Projekti/Kriminalitesibas/Berniem_draudziga_tiesiska_vide_LV_1.pdf)

[5] Pētījums „Bērniem draudzīga tiesiskā vide Latvijā: fokusā – likumpārkāpumu prevencija”(pieejams:http://providus.lv/upload_file/Projekti/Kriminalitesibas/Berniem_draudziga_tiesiska_vide_LV_1.pdf)

Pieteikties jaunumiem e-pastā


Lūdzu, ievadiet e-pasta adresi, uz kuru vēlaties saņemt jaunumus no Tieslietu ministrijas mājaslapas.