Satversmes aizsardzības biroja darbības uzraudzība (Tieslietu ministrijas skaidrojums, atsaucoties uz laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" 19.04.2017. publikāciju)
Atsaucoties uz laikraksta “Neatkarīgā Rīta Avīze” 2017.gada 19.aprīlī publicētajā rakstā “Kārlis Kangeris: Čekā muļķus neņēma” izteikto viedokli par Satversmes aizsardzības biroja vietu valsts institūciju sistēmā, sniedzam Tieslietu ministrijas skaidrojumu. Saskaņā ar Satversmes aizsardzības biroja likuma 1.pantu Satversmes aizsardzības birojs (turpmāk – SAB) ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša nacionālā valsts drošības iestāde, kas likumā noteiktajā kārtībā veic likumā noteiktas funkcijas. SAB ir arī operatīvās darbības subjekts.  SAB darbības tiesiskais pamats ir Satversme, Nacionālās drošības likums, Valsts drošības iestāžu likums, Satversmes aizsardzības biroja likums, Operatīvās darbības likums, Latvijas Kriminālprocesa kodekss, kā arī citi likumi un normatīvie akti, starptautiskie līgumi un konvencijas, kurus jautājumos par nacionālo drošību noslēgusi vai kuriem pievienojusies Latvijas Republika. Saskaņā ar minētajiem normatīvajiem aktiem pār SAB darbu ir noteikts vairāku līmeņu visaptverošs kontroles un pārraudzības mehānisms. Pirmkārt, parlamentārā kontrole, ko īsteno Saeimas Nacionālās drošības komisija, proti, SAB biroja direktors par biroja darbību sniedz pārskatus ne tikai Ministru kabinetam, bet arī, ja nepieciešams, Saeimas Nacionālās drošības komisijai, kā arī Nacionālās drošības padomei. Papildus minētajam SAB biroja direktors atbilstoši savai kompetencei ir atbildīgs par valsts drošības apdraudējumu savlaicīgu atklāšanu, un viņa pienākums ir nekavējoties ziņot par to ne tikai Valsts prezidentam un Ministru prezidentam, bet arī Saeimas Nacionālās drošības komisijai un Nacionālās drošības padomei. Saeimas Nacionālās drošības komisija ir tiesīga noklausīties valsts drošības iestāžu vadītāju ziņojumus un pārskatus, kā arī iepazīties ar šo iestāžu dienesta dokumentiem un informāciju, izņemot dokumentus par informācijas slepenajiem avotiem. SAB direktoru amatā ieceļ Saeima pēc Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšlikuma.  Otrkārt, Ministru kabineta pārraudzība. SAB atrodas Ministru kabineta pārraudzībā, un atbilstoši Valsts drošības iestāžu likumam Ministru kabinets savas kompetences ietvaros kontrolē valsts drošības iestāžu darbību. SAB darba pārraudzību Ministru kabineta īsteno ar tieslietu ministra starpniecību saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 20.oktobra rīkojumu Nr.784 “Par Satversmes aizsardzības biroja pārraudzības īstenošanu”. Vienlaikus ik gadu SAB nepastarpināti Ministru kabinetam sniedz plašu un izsmeļošu ziņojumu par gada laikā paveikto, kā arī izklāsta un saskaņo ar valdību nākamajā gadā veicamos prioritāros uzdevumus. Tieslietu ministra kompetence ir noteikta normatīvajos aktos. Saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likuma 25.panta ceturto daļu atbildīgais ministrs neveic pārraudzību pār valsts drošības iestāžu operatīvās darbības, izlūkošanas un pretizlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu. Ņemot vērā, ka SAB galvenie uzdevumi ir izlūkošana, pretizlūkošana un valsts noslēpuma aizsardzība, kā arī tas ir operatīvās darbības subjekts, tieslietu ministrs pārraudzību pār SAB īsteno ļoti šaurā jomā, piemēram, ārējos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iesniedzot izskatīšanai Ministru kabinetā SAB sagatavotos dokumentus, tajā skaitā budžeta pieprasījumu. Ne likumi, ne Ministru kabineta izdotie noteikumi neparedz pienākumu un nedod tiesības tieslietu ministram izskatīt personas sūdzības par SAB izdotajiem lēmumiem, piešķirot šo kompetenci prokuroram un tiesai, proti, Valsts drošības iestāžu likuma 6. pants noteic, ja persona uzskata, ka valsts drošības iestādes ar savu rīcību ir pārkāpušas tās likumīgās tiesības un brīvības, šī persona ir tiesīga iesniegt sūdzību prokuroram (kas, veicis pārbaudi, sniedz atzinumu par valsts drošības iestādes amatpersonas rīcības atbilstību likumam) vai arī griezties ar prasību tiesā. Likumi arī  neparedz pienākumu un nedod tiesības tieslietu ministram kontrolēt SAB  izdoto iekšējo normatīvo aktu likumību, jo, valsts drošības iestāžu iekšējie normatīvie akti, kas ir saistīti ar operatīvās darbības, izlūkošanas un pretizlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu, stājas spēkā pēc saskaņošanas ar ģenerālprokuroru. Treškārt, tiesas kontrole. SAB (tāpat kā visas valsts drošības iestādes), ir pakļautas vienotam tiesu kontroles mehānismam pār sevišķā veidā veicamajiem operatīvajiem pasākumiem. To nepieciešamību un pamatotību izvērtē Augstākās tiesas priekšsēdētājs vai viņa īpaši pilnvaroti Augstākās tiesas tiesneši. Tiek realizēti vienīgi tādi sevišķā veidā veicamie operatīvās darbības pasākumi, kuru pamatotību un atbilstību likumam ir atzinis Augstākās tiesas tiesnesis, un kuru veikšanu tiesnesis ir sankcionējis. Ceturtkārt, Ģenerālprokuratūras uzraudzība. SAB darbības, jo īpaši sevišķā veidā veicamo operatīvās darbības pasākumu likumību, regulāri pārbauda ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori. Veicot uzraudzību, ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori var iepazīties ar SAB rīcībā esošajiem dokumentiem, materiāliem un iegūto informāciju. Piektkārt, finanšu kontrole. SAB piešķirto valsts finanšu līdzekļu izlietojuma likumību un pamatotību ik gadu likumā noteiktā kārtībā pārbauda Valsts kontroles amatpersonas. Striktā uzraudzība un kontrole pār SAB darbu paredzēta, lai iestāde darbotos likumā skaidri noteiktas kompetences ietvaros un atbilstoši valsts drošības iestādes principam - pamatojoties uz likumību, ievērojot vispārējās cilvēka tiesības, sadarbojoties ar pilsoņiem un citiem iedzīvotājiem, balstoties uz viņu palīdzību. Līdz ar to, informējam, ka ne tieslietu ministrs, ne Tieslietu ministrija nav tiesīga ietekmēt SAB rīcību rakstā minētajā situācijā.