Publicēts: 10.09.2015.
Eiropas Savienības Tiesa 2015. gada 10. septembra spriedumā lietā C-151/14 Eiropas Komisija pret Latvijas Republiku secināja, ka Latvijas pilsonības nosacījums, lai kļūtu par zvērinātu notāru Latvijā, ir pretrunā Eiropas Savienības tiesībām.
No sprieduma izriet, ka nākotnē ne tikai Latvijas, bet arī pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem būs tiesības kļūt par notāru Latvijā. Jāuzsver, ka šis fakts neatceļ citus kritērijus zvērināta notāra amata ieņemšanai, piemēram, tādu kā valsts valodas prasme.
Latvija savā nostājā uzturēja pozīciju, ka notārs, ņemot vērā tam piešķirto funkciju iedabu, piedalās valsts varas īstenošanā un tāpēc Latvijas pilsonības nosacījums ir attaisnojams un tādējādi nav pretrunā Eiropas Savienības tiesībām.
Eiropas Savienības Tiesa savukārt uzsvēra, ka notāra darbības, kā tās ir noteiktas pašreizējā Latvijas tiesību sistēmā, nav uzskatāmas par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā. Tādējādi Latvijas tiesību aktos iecelšanai notāra amatā prasītais pilsonības nosacījums rada Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā aizliegtu diskrimināciju pilsonības dēļ.
Iepriekšējos gados Eiropas Savienības Tiesa ir pieņēmusi kopumā astoņus negatīvus spriedumus (pret Beļģiju, Franciju, Luksemburgu, Austriju, Vāciju, Portugāli, Grieķiju un Nīderlandi) par pilsonības prasību notāriem. Eiropas Savienības Tiesas ieskatā neviena no attiecīgajās dalībvalstīs veicamajām notāru darbībām nav tieša un specifiska dalība valsts varas īstenošanā.
Liela daļa Eiropas Savienības dalībvalstu, redzot Eiropas Savienības Tiesas spriedumus pret citām valstīm, pašas atteicās no pilsonības prasības. Šobrīd Eiropas Savienībā bez Latvijas ir palikušas vēl divas dalībvalstis, kurās ir paredzēta pilsonības prasība notāriem. Eiropas Komisija ir vērsusies arī pret šīm valstīm.
Pēc detalizētas iepazīšanās ar spriedumu Tieslietu ministrija lems, kādus pasākumus veikt, lai nodrošinātu Latvijas tiesību aktu atbilstību Eiropas Savienības tiesībām.
Saskaņā ar ES tiesībām (Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants) ikvienas dalībvalsts pilsonis var uzsākt un izvērst darbību citā dalībvalstī kā pašnodarbinātā persona. Izņēmums, uz kuru neattiecas iepriekš minētais, ir darbības, ar kurām notiek dalība valsts varas īstenošanā (Līguma par Eiropas Savienības darbību 51. pants).
Latvijas Republikas diskusija ar Eiropas Komisiju par notāru pilsonības jautājumu ir aizsākusies jau 2006. gadā. Latvija Republika savu nostāju par pilsonības prasību notāriem ir uzturējusi visu laiku, atbildot uz Eiropas Komisijas atzinumiem pirmstiesas procesā. Tā kā Eiropas Komisija nespēja vienoties ar Latviju par pilsonības prasības notāriem atbilstību ES tiesībām, Eiropas Komisija 2014. gadā vērsās Eiropas Savienības Tiesā.
Ievērojot to, ka šī tiesvedība bija ierosināta par tiesību jautājumu pēc būtības, pasludinātais spriedums Latvijas Republikai nerada ne soda, ne kavējuma naudas maksāšanas pienākumu. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 260. pantu, tikai gadījumā, ja dalībvalsts nav izpildījusi Eiropas Savienības Tiesas spriedumu, ar kuru konstatēts ES tiesību pārkāpums, Eiropas Savienības Tiesai pēc Eiropas Komisijas lūguma ar otro spriedumu ir tiesības noteikt dalībvalstij soda naudu vai kavējuma naudu.