Publicēts: 24.04.2014.
Civillikuma pašreizējais regulējums noteic, ka aizbildnība pār nepilngadīgajiem, izņemot, kad vecāki ar testamentu iecēluši aizbildņus saviem bērniem, piekrīt vispirms viņu tuvākajiem radiniekiem. Ja nepilngadīgā radinieki nevar uzņemties aizbildnību, vai ja viņus atlaiž no aizbildņu amata likumisku iemeslu dēļ, kā arī ja nepilngadīgajiem nemaz nav radinieku, aizbildņus ieceļ bāriņtiesa no citu personu vidus.
Minētais Civillikuma regulējums neatbilst mūsdienu izpratnei par bērnu aizbildnību, jo ir saglabājies tādā pašā redakcijā, kāds tika pieņemts 1937.gadā.
Tieslietu ministrijas ieskatā Civillikumā nevar turpmāk saglabāt pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu pieņēmumu, ka aizbildņa pienākums ir sabiedrisks pienākums, no kura neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla.
Tas neatbilst starptautiskajās bērnu tiesību aizsardzības konvencijās nostiprinātajam bērna tiesību aizsardzības principam, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Tas savukārt nozīmē, ka par bērna aizbildni ir izvēlama persona, kas patiesi vēlas un spēj pārstāvēt bērna intereses un rūpēties par viņa tiesībām.
Praksē ir pierādījies, ka ne vienmēr bērna tuvākie radinieki vēlas vai spēj uzņemties rūpes pār bērnu. Turklāt jaunākās Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta judikatūras atziņas uzsver, ka tiesības būt par aizbildni ir attiecīgās personas subjektīvas tiesības un jebkurā gadījumā ir vērtējama ne tikai konkrētās personas spēja uzņemties bērna aizbildņa pienākumus, bet arī motivācija to darīt. To savukārt nav iespējams nodrošināt, ja aizbildnis ir sabiedrisks jeb "uzspiests" pienākums, no kura nevar atteikties. Savukārt nemotivēts aizbildnis ne vienmēr ir ieinteresēts nodrošināt bērna vislabākās intereses.
Tādējādi likumprojekts paredz vairākus jauninājumus, kas dod iespēju par bērna aizbildni izvēlēties personu, kas vislabāk spēs pārstāvēt bērna intereses.
Vispirms ir paredzēts noteikt, ka aizbildņus ieceļ ar bāriņtiesas lēmumu, pamatojoties uz personas iesniegumu, pēc tam kad izvērtēta attiecīgās personas atbilstība aizbildņa pienākumu pildīšanai. Tas nodrošina, ka par bērna aizbildni ieceļ personu, kas vēlas un ir spējīga to darīt.
Otrkārt, likumprojekts skaidri nosaka to personu loku, kas var būt aizbildņi, nedalot šīs personas grupās. Tās var būt radinieki, personas, kuras atrodas ar nepilngadīgo nedalītā saimniecībā, vai uztur emocionālu saikni ar nepilngadīgo un audžuģimene. Ja par aizbildni vienlaikus pieteiksies gan radinieks, gan persona, kas atrodas ar nepilngadīgo nedalītā saimniecībā, bet kas nav radinieks, vai persona, kas uztur emocionālu saikni ar nepilngadīgo, vai audžuģimene, šīm personām būs vienādas tiesības būt par aizbildni, savukārt bāriņtiesa vērtēs katru gadījumu individuāli un par aizbildni iecels personu, kas katrā individuālajā gadījumā visvairāk atbildīs konkrētā bērna labākajām interesēm. Tādējādi tiks nodrošinātas gan bērna vislabākās intereses, gan arī tiks ievērotas attiecīgās personas subjektīvās tiesības būt par aizbildni.
Vienlaicīgi bērna interesēs būtiski tiek samazināts arī risks vairākkārtējai bērna aprūpētāja maiņai, sagaidot, ka savstarpējās attiecības būs pozitīvas, drošas un attīstību veicinošas arī turpmāk. Jo gan saskaņā ar pašreizējo Civillikuma regulējumu, gan ar likumprojektā ietverto regulējumu aizbildnības attiecības, atšķirībā no adopcijas, var tikt izbeigtas, ja, piemēram, aizbildnis likumisku iemeslu dēļ vairs nevēlas pildīt aizbildņa pienākumu un tādējādi bērns ir spiests nonākt cita aprūpētāja aprūpē, kas var emocionāli negatīvi ietekmēt bērnu.
Ja bērns aizbildnībā nonācis nelielā vecumā un aizbildnis bērnu nav adoptējis vai liedzis dot piekrišanu bērna adopcijai, aizbildnim brīdī, kad bērns jau sasniedzis lielāku vecumu, likumisku iemeslu dēļ atsakoties no turpmāko aizbildņa pienākumu pildīšanas, būtiski tiek samazinātas bērna iespējas nonākt pilnvērtīgā ģimenes vidē, tiekot adoptētam, jo nav noslēpums, ka Latvijas sabiedrība dod priekšroku bērnu nelielā vecumā adopcijai.
Savukārt citām personām, kuras vēlas palīdzēt bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam, netiek liegta iespēja to darīt, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iegūstot audžuģimenes statusu vai bērnu adoptējot, atkarībā no motivācijas, kādā veidā ir vēlme šiem bērniem palīdzēt.